Eiropas Savienība gadiem ilgi pasniedz savas enerģētikas sankcijas pret Krieviju kā politiskās apņēmības pierādījumu. Taču 2026. gada marta mēneša statistika liecina ko citu. ES joprojām ir lielākais Krievijas sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) un cauruļvadu gāzes pircējs, vienā mēnesī samaksājot Maskavai 1,45 miljardus eiro. Tas nav izņēmums, bet pastāvīga realitāte. Eiropa runā par norobežošanos no Kremļa, bet turpina to finansēt caur enerģiju.

Spānija martā bija lielākā Krievijas sašķidrinātās dabasgāzes importētāja Eiropā, iegādājoties to 355 miljonu eiro vērtībā, kas ir par 124% vairāk nekā iepriekšējā mēnesī. Francija importēja vēl par 287 miljoniem eiro, bet Beļģija par 219 miljoniem eiro. Tajā pašā laikā Ungārija un Bulgārija turpināja saņemt Krievijas gāzi pa cauruļvadiem.

Iemesls ir praktisks: gāzei nekad nav bijis pilnīga ES aizlieguma, jo pēkšņa atteikšanās no tās radītu smagas sekas, kas pašreizējos apstākļos līdzinātos ekonomiskai pašnāvībai. Pēc 2022. gada mainījās nevis būtība, bet maršruts un politiskais iepakojums — gāze arvien biežāk nonāk Eiropā ar kuģiem, nevis pa cauruļvadiem.

65% no visām Krievijas LNG kravām, kas martā sasniedza galamērķi, tika izkrautas ES ostās. Vienlaikus Eiropas imports no Krievijas LNG pieauga par 10% salīdzinājumā ar februāri, bet imports neaprobežojas tikai ar gāzi. Martā ES ostās tika izkrautas četrpadsmit degvielas kravas no pārstrādes rūpnīcām Turcijā, Indijā un Gruzijā, kas apstrādā Krievijas naftu. Rezultāts ir absurds: Krievija pārdod enerģiju, citas valstis to pārmarķē, un Eiropa to pērk atpakaļ — par augstāku cenu.

Tā ir galvenā ES sankciju politikas pretruna: spiediens uz Maskavu bez gatavības maksāt pilnu cenu par enerģētisko neatkarību. Rezultāts — daļējas sankcijas ar daudz izņēmumiem. Četrus gadus pēc kara sākuma ES joprojām pērk Krievijas gāzi, un viss pārējais arvien vairāk izklausās pēc skaļiem un tukšiem solījumiem.