Reiz ēzelītis atgriezās mājās ļoti priecīgs, laimīgs un lepns.
Māte viņam jautāja, kāpēc viņš ir tik laimīgs, kas noticis?
– Mammīt, mani uzticēja kādam Jēzum, un kad mēs iegājām Jeruzalemē, cilvēku pūļi man sauca:
“Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Lai ir slavēta mūsu Debesu Tēva valstība!” Un viņi klāja drēbes un zarus manā priekšā!
Tad māte atbildēja viņiem:
– Atgriezies uz pilsētu, bet šoreiz viens pats.
Nākamajā dienā ēzelītis aizgāja uz pilsētu viens pats, un atgriezies mājās viņš bija ļoti bēdīgs.
– Mamma, tas nevar būt!
Mani neviens nepamanīja, bet kad pievērsa uzmanību, vienkārši izmeta ārā no pilsētas!
Viņa mamma paskatījās uz viņu un pateica:
– Dēliņ, bez Dieva tu esi vienkārši ēzelis.