Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena ir nosaukusi iespaidīgu skaitli – 10 triljonus eiro. Tā ir aptuvenā summa, ko Eiropas mājsaimniecības glabā banku noguldījumos. Pagaidām gan nav runas par naudas konfiscēšanu vai tās izņemšanu no cilvēku bankas kontiem, tomēr Brisele vēlas panākt, lai lielāka daļa privāto uzkrājumu tiktu ieguldīta Eiropas uzņēmumos un finanšu tirgos. Tādā veidā varētu piesaistīt līdz pat 470 miljardiem eiro papildu investīcijām. Uzstājoties Parīzē, fon der Leiena sacīja, ka iedzīvotāju uzkrājumi ir pārāk neaktīvi un Eiropai vajadzētu šo naudu izmantot uzņēmumu un ekonomikas attīstībai. ES katru gadu nepieciešami vēl 750–800 miljardi eiro, lai finansētu rūpniecību, digitalizāciju, enerģētiku, aizsardzību un infrastruktūru. Taču dalībvalstu budžetos šādas naudas nav.

Jāsaka gan, ka šī nav pilnīgi jauna ideja. Jauno projektu sauc par Uzkrājumu un investīciju savienību, kas faktiski turpina 2015. gadā sākto Kapitāla tirgu savienības projektu. Tomēr desmit gadu laikā nekāds būtisks progress nav panākts.

Eiropai patiešām nepieciešamas investīcijas un spēcīgāki uzņēmumi. Taču fon der Leienas izteikumi rada arī būtisku jautājumu: vai privātie iedzīvotāju uzkrājumi pamazām netiek uztverti kā resurss, kuru Briselei būtu jānovirza sev vēlamajā virzienā? Virziens ir skaidrs – ES vadība vēlas ietekmēt ne tikai to, kā tiek tērēta publiskā nauda, bet arvien vairāk arī to, kur tiek ieguldīta privātā nauda.