Jau otro gadu mums ir aizliegts svinēt mūsu valsts dibināšanas svētkus 18. novembri un Lāčplēša dienu, 11.novembri, kad, gadu pēc valsts proklamēšanas, par to bija jāiestājas ar asinīm un savu brīvību jānosargā. Jau otro gadu mums ir atņemta iespēja atzīmēt savas valsts dibināšanas un brīvības svētkus, mums ir aizliegts tos svinēt. Tas ir brīnums, ka mēs varam vēl tos pieminēt. Latviešu tautai ir ļoti maz šo posmu, kad mēs esam baudījuši brīvību. Šie 30 gadi, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, ir brīnums. Tagad šis laiks ir beidzies. Ir iesācies jauns posms – totalitārisma, iebiedēšanas, baiļu un nebrīves posms. Mums vairs nav valsts svētku, ir tikai pieminēšana. Tas man atgādina laiku, kad es, padsmitgadnieks, slepeni kopā ar savu draugu dziedājām Latvijas valsts himnu, laiku, kad savas vecās mammas grāmatplauktā atradu Latvijas brīvvalsts vēstures grāmatu. Manas acis atvērās un es sapratu, ka tas, ko māca PSRS un Latvijas PSR vēsture, absolūti nesakrīt ar to. Tas man palīdzēja saprast un garā atgriezties pie savām saknēm, novērsties no komunistu ideoloģijas un pieņemt Dieva svētītas, brīvas Latvijas ideju. Padomju laikos tie, kuri apzinājās savas saknes, arī pieminēja šos svētkus. Diemžēl arī šodien mēs varam tikai un vienīgi pieminēt. Man visgrūtāk noskatīties uz to, ka mēs paši esam tie, kas rokam sev bedri, tieši tāpat kā vācu okupācijas laikā tie bija Latvijas policisti, kuri veda un piedalījās mūsu valsts pilsoņu, ebreju, slepkavošanā Rumbulas mežos. Padomju laikā tie bija mūsu pašu līdzcilvēki, paši latvieši, kas viens otru “stučīja” un nodeva čekas pagrabiem un nāves nometnēm. Arī šodien, tā nav nekāda globālā valdība, šajā gadījumā te nav nekādas sazvērestības teorijas, tie esam mēs paši, mūsu līdzcilvēki, kas mūs “stučī”, nodod, apspiež, izpilda sodus. Tomēr, neskatoties uz šo visu, mēs cauri gadu simtiem esam pastāvējuši kā tauta, latviešu tauta. Tauta ar zilām acīm, kā raksta Gundars Ceipe. Tauta, kura reiz ir piedzīvojusi Dieva godību. Tauta, kura no pilnīgas bezcerības ir izveidojusi savu valsti – mūsu mīļo Latviju. Ne mūsu apspiedēji ir valsts. Es esmu valsts un tu esi valsts, mēs – brīvie Latvijas pilsoņi, mēs, kas esam brīvi garā. Mēs tomēr, neskatoties ne uz ko, esam izcīnījuši un izveidojuši savu valsti, pastāvējuši un atguvuši to. Latvieši ir stipra tauta. Latviešiem ir morāles vērtības, ir dievbijība un Dieva apziņa. Es joprojām ticu, ka Dievs mūs nav atstājis, ka viss joprojām ir lielākoties mūsu pašu rokās. Es, kā Latvijas kristiešu draudzes mācītājs, sveicu jūs visus šajos mūsu valsts svētkos! Aicinu visus kristiešus turpināt kalpot un strādāt Dievam un Latvijai! Es, kā partijas “Latvija pirmajā vietā” viens no dibinātājiem, sveicu jūs visus mūsu valsts svētkos un aicinu jūs visus un arī pats apņemos strādāt, izdarīt visu, ko spēju no savas puses, lai pēc viena gada “Latvija pirmajā vietā” nonāktu vēlēšanās, uzvarētu un likumīgā veidā pārņemtu varu. Ka mēs nokratam šīs važas, dažu cilvēku izskatā, kas ir uzrurpējuši varu un ir atņēmuši mums brīvību. Es apņemos darīt visu, lai atgrieztu mūsu tautai brīvību un atgrieztu mūsu valsti. Es arī apņemos, pēc tam, kad būsim pārņēmuši varu, rūpēties un no savas puses darīt visu, lai šādas lietas vairs nekad neatkārtotos un lai tautas genocīdā vainojamās personas saņemtu sodu.
Latvija pirmajā vietā.
Dievs, svētī Latviju!