Valstī atkal saasinājušās diskusijas par eitanāzijas regulējumu pēc tam, kad Kvebekas Ārstu kolēģija (Quebec College of Physicians) ierosinājusi atļaut eitanāziju smagi slimiem jaundzimušajiem. Priekšlikums paredz, ka vecāki varētu lūgt aktīvu medicīnisku iejaukšanos gadījumos, kad zīdainis cieš no smagām, neārstējamām saslimšanām un viņam nav izredžu izdzīvot. Lai gan arī pašlaik likums ļauj atteikties no dzīvību uzturošas terapijas, šis solis nozīmētu apzinātu nāves paātrināšanu, kas raisa nopietnas ētiskas bažas.

Tā saukto medicīniski asistēto pašnāvību (MAID) Kanāda legalizēja 2016. gadā, sākotnēji to attiecinot tikai uz neārstējami slimiem pieaugušajiem, taču kopš tā laika nosacījumi ir būtiski paplašināti. Plānots, ka no 2027. gada tā būs pieejama arī personām ar psihiskām saslimšanām, un iespējams arī nepilngadīgajiem, kuri tiks uzskatīti par pietiekami nobriedušiem, lai pieņemtu lēmumu. Šobrīd eitanāzija veido aptuveni vienu no katriem 20 nāves gadījumiem valstī – 2024. gadā reģistrēti 16 499 šādi gadījumi. Lielākā daļa eitanāzijas saņēmēju ir onkoloģiskie pacienti, tomēr reģistrēti arī gadījumi, kas saistīti ar hroniskām sāpēm, invaliditāti un garīgās veselības problēmām.

Kanāda ir viena no liberālajām paraugvalstīm, kur tā vietā, lai risinātu veselības un sociālās problēmas, vienkārši piedāvā nomiršanu kā ārstniecības metodi. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēkiem ar veselības problēmām izdara spiedienu, lai viņi izvēlētos eitanāziju nevis sagaidītu valsts sociālo palīdzību. Citos gadījumos eitanāzija tiek atļauta smagas depresijas gadījumos. Mazu bērnu pakļaušana eitanāzijai ir klajš cilvēka cieņas un viņa dzīvības nicinājums, tomēr liekas, ka Kanādā valdība aiz cilvēktiesību un citiem liberāliem saukļiem patiesībā slēpj vēlmi ekonomēt naudu uz sociālās aprūpes rēķina.