Divi Kanādas psihiatri – Gerijs Rodins un Madelīna Lī, kuri ir piedalījušies Kanādas eitanāzijas sistēmas veidošanā, tagad pauž nopietnas bažas par tās darbību. Abi speciālisti norāda, ka asistētā nāve Kanādā vairs netiek izmantota tikai kā galējais risinājums smagi slimiem un mirstošiem cilvēkiem. Atsevišķos gadījumos to izvēlas cilvēki, kuri cieš no vientulības, nabadzības vai sajūtas, ka kļuvuši par slogu citiem. Psihiatri uzskata, ka daļai pacientu netiek dota pietiekama iespēja rūpīgi pārdomāt savu lēmumu un saņemt nepieciešamo palīdzību.

Kanādā asistētā nāve pašlaik veido aptuveni 5% no visiem nāves gadījumiem, un valsts sistēma kļuvusi par vienu no liberālākajām pasaulē. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir kāda vairāk nekā 70 gadus veca sieviete, kura saņēma atļauju asistētai nāvei pēc tam, kad veselības problēmu dēļ vairs nespēja gatavot tradicionālās svētdienas vakariņas savai ģimenei. Viņai šķita, ka bez šīs iespējas rūpēties par tuviniekiem viņas dzīvei vairs nav vērtības. Tomēr pēc sarunām un konsultācijām sieviete saprata, ka ģimene viņu mīl nevis par to, ko viņa spēj izdarīt, bet par to, kas viņa ir. Viņa atteicās no ieceres izbeigt savu dzīvi un Ziemassvētkus atkal pavadīja kopā ar ģimeni, kamēr šoreiz par maltīti rūpējās citi.

Šis gadījums parāda, ka aiz šķietamām rūpēm par veciem cilvēkiem slēpjas ekonomiskas intereses. Tā vietā, lai senioriem un citiem sabiedrības neaizsargātākajiem cilvēkiem palīdzētu risināt veselības, vientulības un nabadzības problēmas un nodrošinātu viņiem cienīgu dzīvi, kā risinājums tiek piedāvāta iespēja nomirt. Lai cik saudzīgos vārdos to ietērptu, eitanāzija nemaina savu būtību – tā ir skarba cilvēka dzīvības izbeigšana.