17. janvārī Eiropas Savienība plāno parakstīt tirdzniecības nolīgumu ar Mercosur valstu bloku, kurā ietilpst Brazīlija, Argentīna, Urugvaja un Paragvaja. Šis līgums, par kuru puses ir diskutējušas vairāk nekā divdesmit gadus, paredz būtisku muitas tarifu samazināšanu un tirgu atvēršanu, īpaši lauksaimniecības, pārtikas un rūpniecības preču tirdzniecībā. Diemžēl galvenais šī nolīguma ieguvējs būs Brazīlija. Tās ekonomikas pamats ir lauksaimniecība, lopkopība un izejvielu eksports — nozares, kurās tā spēj konkurēt ar zemākām izmaksām un lielākiem apjomiem nekā Eiropas ražotāji. Tajā pašā laikā Eiropas zemnieki ir spiesti strādāt arvien stingrāku vides, klimata un birokrātisko prasību apstākļos.

Īpašas bažas rada lauksaimniecības un pārtikas imports, kas jau šobrīd ieņem arvien lielāku daļu Brazīlijas eksportā uz Eiropu. Tieši šī nozare ir visjutīgākā daudzās ES dalībvalstīs, un pretestība līgumam ir spēcīga valstīs ar attīstītu lauksaimniecību, piemēram, Francijā, Īrijā vai Polijā. Protams, Eiropā būs arī ieguvēji — galvenokārt lielās rūpniecības valstis, kas saredz jaunas iespējas autobūvē, ķīmijas un mašīnbūves nozarēs. Taču tas tikai apliecina, ka šis nolīgums nav vienlīdz izdevīgs visām dalībvalstīm un vēl mazāk — Eiropas laukiem un ģimenes saimniecībām.

Eiropas Komisija gan uzsver, ka līgums netiks automātiski piemērots un ka Eiropas Parlaments saglabās ratifikācijas tiesības. Tomēr galvenais jautājums paliek atklāts: vai Eiropa apzināti atver savu tirgu konkurencei, kuru pati ar saviem noteikumiem padara praktiski neiespējamu? Šis nolīgums nav tikai par tirdzniecību. Tas ir par politisku izvēli — vai Eiropa aizstāv savu ražošanu, lauku vidi un pārtikas drošību, vai arī pakāpeniski tās upurē globālās konkurences vārdā.