INETA: TAS IR MURGS! LIETOJU SPĒCĪGUS PRETSĀPJU LĪDZEKĻUS UN NEZINU, KAS BŪS TĀLĀK
ACULIECINIEKS: IEROBEŽOJUMU SEKAS UZ VESELĪBU. Nav noslēpums, ka Latvijā izdotie noteikumi par kov ierobežošanu ir nopietni ietekmējuši veselības aprūpi visā valstī. Plānotās operācijas ir atceltas uz nenoteiktu laiku, kādus speciālistus nav iespējams apmeklēt, cilvēki ar hroniskām slimībām ir aizsūtīti mājās bez pilnvērtīgas aprūpes, kādiem nākas atlikt un atlikt vajadzīgas vizītes un tā tālāk. Arī Ineta saskārās ar fiziskām un emocionālām problēmām ierobežojumu dēļ.
Pirms diviem gadiem Inetai strauji pasliktinājās veselības stāvoklis, un tika noteiktas diagnozes – osteoartrīts un ateroskleroze (kaulu sistēmas un asinsrites problēmas). Tika uzsākts ārstnieciskais kurss, kas notika ģimenes ārsta un reimatologa pastāvīgā uzraudzībā. Tas prasīja gan izmeklējumus, gan analīzes, gan klātienes konsultācijas pie speciālistiem, lai koriģētu ārstēšanas kursu, zāles un zāļu devu.
“Pašreiz tas ir murgs, kas notiek sakarā ar ierobežojumiem,” saka Ineta, “Šī gada novembrī man bija jāveic vajadzīgie atkārtotie izmeklējumi un bija vajadzīga atkārtota reimatologa konsultācija. Jau laicīgi saņemot norīkojumu no sava ģimenes ārsta, oktobra sākumā zvanīju uz Stradiņa slimnīcu, lai pieteiktos izmeklējumiem un vizītei pie ārsta. Atbilde bija: “STOP! Jūs to tagad nevarat izdarīt pat par maksu, jo ir kov.”” Inetai ieteica zvanīt gada beigās vai janvāra sākumā. Zinot, ka viņai vajadzīgais speciālists veic maksas pakalpojumus arī Rīgas 1. slimnīcā, Ineta ar lielām cerībām zvanīja arī uz turieni, bet atbilde bija tieši tāda pati.
Šobrīd Inetas ārstēšanās process ir apstājies uz vairākiem mēnešiem, un nav arī zināms, kas būs tālāk. “Fiziski ir sāpes locītavās, it sevišķi ceļos, kur krājas šķidrums. Tas apgrūtina staigāšanu. Lietoju spēcīgus pretsāpju līdzekļus,” viņa stāsta. Sievietei ir emocionāli grūti, un apziņa, ka bez pietiekamas ārstēšanas slimība var progresēt, dzen izmisumā. “Bieži ir paaugstināts asinsspiediens. Brīžiem ir miega traucējumi, paraudu, ir neziņa par tālāko,” Ineta atzīstas un piemetina, “Bez Dieva un draudzes atbalsta es laikam sajuktu prātā!”
Paldies Inetai par atklātību. Viņas stāsts nav vienīgais, kas liek padomāt, kurp patiesībā ved ierobežojumi. Vai tiešām uz salīdzinoši dažu slimo rēķina ir jācieš visiem un daudziem par īpaši augstu cenu? Vai ierobežojot un apstādinot smagu slimību ārstēšanu tikai tāpēc, ka tā neiederas kov kategorijā, mēs pasargājam cilvēkus? Dažāda vecuma cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība tagad, viņi nevar gaidīt mēnešus vai pat gadus. Un kur paliek vispārzināms fakts, ka niecīgi simptomi var pāraugt nopietnā saslimšanā, ja netiek ārstēti? Mīļie, rūpēsimies par sevi, savējiem un novēlēsim gudrību tiem, kas vada šo valsti.