ES migrācijas komisārs Magnus Brunners apgalvo, ka Putins ir galvenais vainīgais migrācijas krīzē, atsaucoties uz kariem Sīrijā, Ukrainā un Tuvajos Austrumos. Taču šāds skaidrojums atstāj ēnā pašas Eiropas lomu. 2015. gada krīzi veicināja tieši dalībvalstu nekontrolēta robežu atvēršana un nepietiekami sagatavota patvēruma sistēma nevis Putina politika. Desmit gadus vēlāk šīs problēmas joprojām nav pilnībā atrisinātas.

Līdzīga aina redzama enerģētikā. Kamēr zaļās politikas piespiedu ieviešanu saista ar nepieciešamību izbeigt atkarību no Krievijas energoresursiem, daudz mazāk tiek runāts par pašu pieņemtajiem lēmumiem kā vietējās ražošanas samazināšanu un atteikšanos no kodolenerģijas. Sekas ir jūtamas visā Eiropā: augstas enerģijas cenas, inflācija un rūpniecības konkurētspējas kritums.

Arī lauksaimnieku protestus dažkārt mēģina skaidrot ar Krievijas ietekmi, taču paši lauksaimnieki runā par ļoti konkrētām problēmām — strauju izmaksu pieaugumu, lētāku importēto produkciju un arvien stingrākām ES vides un birokrātiskajām prasībām, kas sadārdzina ražošanu un samazina konkurētspēju.

Šāda pieeja nav sveša arī Latvijā, kur sarežģītas un bieži pašu radītas problēmas tiek pārāk vienkāršoti izskaidrotas, visu vainu uzliekot Krievijas prezidentam. Koalīcijas liberālajām partijām tas ir kļuvis par mantru – visi, kuri kritizē valdības darbu, tiek nosaukti par Putina atbalstītājiem. Tā rezultātā sabiedriskā doma tiek manipulēta, bet reālās problēmas paliek neatrisinātas.