Pēdējos trīs gadus oficiālā Eiropas nostāja bija politiski, ekonomiski un diplomātiski izolēt Krieviju. Sarunas ar Putinu tika uzskatītas ne tikai par bezjēdzīgām, bet daudzās Briseles aprindās tās gandrīz kļuva par Ukrainas politiskās nodevības formu. Tagad tas sāk mainīties. Jautājums vairs nav par to, vai Eiropai vajadzētu uzturēt kontaktus ar Maskavu, bet gan kad, kā un ar kādiem nosacījumiem tas atkal notiks. Tas, kas vēl pirms gada bija politisks tabu, šodien jau tiek apspriests ministru sanāksmēs, ārlietu ministrijās un ES birojos.

Itālijas premjerministre Džordžija Meloni aizstāvēja ideju izveidot īpašu Eiropas sūtni sarunām ar Krieviju. Emanuels Makrons apstiprināja, ka notiek tehnisks darbs, lai atjaunotu dialoga kanālus. Savukārt Bulgārijas prezidents Rumens Radevs Parīzē gāja vēl tālāk, aicinot mainīt Eiropas politiku attiecībā uz Ukrainu.

Galvenais iemesls ir mainīgā realitāte — Eiropa baidās palikt malā, kamēr ASV un Krievija apspriež iespējamo drošības un pēckara kārtību. Vienlaikus Eiropā pieaug nogurums no augstajām enerģijas cenām un ilgstošā kara Ukrainā. Diskusija vairs nav tikai par Ukrainu, bet arī par to, kādu lomu Eiropa spēlēs jaunajā pasaules kārtībā. Ārlietu pārstāve Kaja Kallasa gan brīdinājusi, ka Krievija cenšas izmantot šīs diskusijas, lai šķeltu Eiropu un iegūtu sev izdevīgākus sarunu partnerus.

Ņemot vērā Latvijas vēsturisko pieredzi Padomju Savienības sastāvā, mēs labi apzināmies, ka ar Krieviju kompromisi nav iespējami. Tomēr tā kā Eiropai pašlaik nav skaidra un efektīva risinājuma konflikta izbeigšanai, daži Eiropas līderi sāk meklēt ceļus dialoga un sadarbības atjaunošanai. Kamēr Latvijā mediji un valdošā elite turpina runāt par iespējamu karadarbības eskalāciju, citviet Eiropā arvien vairāk iezīmējas pretēja tendence – vēlme pakāpeniski normalizēt attiecības ar Krieviju un atgriezties pie pragmatiskas sadarbības.