Kamēr ASV aizsardzības ministrs Pīts Hegsets vēlas stiprināt reliģijas lomu armijā un panākt, lai militārie kapelāni atklātāk varētu paust savu ticību, Kanāda rīkojas pretēji.

Kanādas Bruņotie spēki 29. jūlijā ieviesa jaunas vadlīnijas, kas kapelāniem oficiālos publiskos pasākumos aizliedz lūgt un izmantot konkrētai reliģijai raksturīgu valodu, tostarp pieminēt Dievu. Lūgšanas vietā kapelānam jāsniedz vispārīga “garīga pārdomu” uzruna.

Valdība skaidro, ka tas tiek darīts reliģiskās neitralitātes un iekļaušanas vārdā, lai pasākumos justos vienlīdz ērti gan ticīgie, gan neticīgie. Taču kritiķi norāda uz paradoksu: mēģinot būt iekļaujošiem, valdība faktiski izslēdz reliģiju no publiskās telpas un priekšroka tiek dota sekulāram pasaules uzskatam.

Kanādas parlamenta deputāts Džeimss Bezans šo politiku nosaucis par “nevajadzīgu un regresīvu”, uzsverot, ka tā sūta ticīgajām militārpersonām signālu, ka viņu pārliecība publiskajā dienestā vairs nav vēlama. Arī Kanādas Evaņģēliskās sadraudzības pārstāvis Brūss Klemengers uzskata, ka problēma nav dažādu uzskatu līdzāspastāvēšanā, bet gan tajā, ka Dieva pieminēšana tiek izstumta no publiskās telpas.

Un kā būs Latvijā? Vai arī mēs pamazām nonāksim līdz situācijai, kur Dieva pieminēšana publiskā telpā kādam šķitīs “neiekļaujoša”? Cieņa pret cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem nenozīmē, ka ticīgajiem jāklusē par savu pārliecību. Patiesa neitralitāte nozīmē dot vietu dažādiem uzskatiem, nevis izslēgt no publiskās telpas tos, kuri tic Dievam.