Latvijas nacionālās aviokompānijas „airBaltic” zaudējumi šā gada pirmajā pusgadā sasnieguši 128,2 miljonus eiro, salīdzinot ar 1,7 miljonu eiro zaudējumiem 2025. gada pirmajā pusgadā, informējuši uzņēmuma pārstāvji.

Taču šajā stāstā būtiskākais nav tikai milzīgie zaudējumi. Daudz svarīgāks ir jautājums – kādēļ cilvēki un organizācijas reizēm gadiem turpina darīt to, kas nenes gaidītos rezultātus, bet nespēj apstāties un mainīt savu pieeju? Tas attiecas ne tikai uz valsts uzņēmumu vadīšanu, bet arī uz mūsu personīgo dzīvi, finansēm, attiecībām un darbu.

“airBaltic” gadiem ilgās finanšu problēmas liek jautāt – cik ilgi iespējams turpināt ieguldīt milzīgus līdzekļus, nepanākot finansiālu stabilitāti? Saskaņā ar Valsts kontroles datiem Latvijas valsts kopējie ieguldījumi pamatkapitālā līdz 2024. gada beigām bija 545 miljoni eiro, 2024. gadā iegādātās obligācijas 50 miljoni eiro, bet 2026. gadā piešķirtais īstermiņa aizdevums 30 miljoni eiro. Kopējais piešķirtais finansējums ir 625 miljoni eiro.

līdz 2026. gadam „airBaltic” pamatkapitālā bija ieguldījusi 625 miljonus eiro. Turklāt Valsts kontrole ir secinājusi, ka Satiksmes ministrija, uzņēmuma padome un Ministru kabinets nav nodrošinājuši pietiekamu uzraudzību pār valsts ieguldījumiem un to atgūšanu. Katru reizi, kad satiksmes ministrs nāca uz Saeimu prasīt jaunu aizdevumu “airBaltic”, tas tika skaidrots ar jaunas idejas īstenošanu, kurai ir nepieciešams vēl šis pēdējais finansējums, lai uzņēmums kļūtu ienesīgs. Diemžēl pēc pāris mēnešiem lielākā daļa jau to bija aizmirsusi un atkal turpināja stāstu par nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem un potenciālu jaunu nodokļu maksātāju aizdevumu. Tas liek uzdot vēl vienu jautājumu – kurš uzņemas atbildību par pieņemtajiem lēmumiem, ja to sekas jāsedz nodokļu maksātājiem?

Sistēmas principa negatīvais aspekts ir ietverts tā sauktajā “nogrimušo izmaksu principā” (sunk cost fallacy) – cilvēki mēdz turpināt neveiksmīgu projektu tikai tādēļ, ka tajā jau ir pārāk daudz ieguldīts. Iedomājieties, ka esat nopirkuši dārgu kino biļeti. Pēc pirmajām 20 minūtēm saprotat, ka filma ir briesmīga. Taču tā vietā, lai dotos prom un lietderīgi izmantotu savu laiku, jūs nosēžat līdz beigām, jo „par biļeti taču ir samaksāts”. Rezultātā zaudējat ne tikai naudu, bet arī laiku. Līdzīgi var notikt arī ar lieliem uzņēmumiem. Iepriekš ieguldītie miljoni paši par sevi nedrīkst kļūt par iemeslu ieguldīt arvien jaunus miljonus.

Reizēm lielākā drosme nav turpināt iesākto par katru cenu, bet gan atzīt, ka līdzšinējais ceļš nav devis gaidīto, un pieņemt nepieciešamos lēmumus. Īpaši, ja par kļūdainiem lēmumiem maksā visa sabiedrība, tad arī atbildībai par tiem jābūt daudz lielākai.