Trīs iemesli, kāpēc ne pārāk priecājos par pedagogu streiku.
1.”Pa vienam lūdzam, bet kopā panākam!”
Ar šādu devīzi vajadzēja iet protestā nenormālo ierobežojumu laikā, kad viņu kolēģus masveidā atlaida un sabrucināja visu izglītības sistēmu, kad skolēnus un skolotājus diskriminèja un potēja, mēnešiem ilgi atcēla klātienes mācības, tas bija īstais laiks, kad vajadzēja iestāties gan par saviem kolēģiem, gan skolēniem, gan visu izglītības sistēmu. Bet protams labāk vēlāk nekā nekad.
2.LIZDA ir publiski paudusi, ka nevēlas protestā redzēt opozīcijas partiju pārstāvjus, kas pārstāv pusi Latvijas pilsoņu, kuri nav acīmredzot svarīgi. Tas norāda uz to, ka viņi joprojām tic Kariņa- Levita valdībai un līdzīgos apstākļos viņi rīkotos tieši tāpat, nekas nemainītos attieksmē, arī tagad turpinātu diskriminēt savus kolēģus, zāģēt zaru, uz kura paši sēž. Arī šodienas protestā Kariņš izvēlējies pats doties gājienā…
3. Kur valdība ņems līdzekļus, lai apmierinātu protesta prasības? Iespējams, ka tieši ši iemesla dēļ centīsies ieviest obligāto ienākumu deklarēšanu visiem un tādā veidā izspiest nodokļus. Tā vietā, lai ļautu dzīvot un strādāt, viņi spiedīs un spiedīs, līdz pēdējais nodokļu majsātājs atstās Latviju.
Protams, es atbalstu skolotāju algu pielikumu, kā arī izglītībai, zinātnei Latvijā jābūt augstākajā līmenī, kā arī viņu cīņu pret valdības tiesisko nihilismu, kuri deva tukšus solījumus, kuri tā arī netika pildīti. Tomēr man ir nedaudz nepatīkami – kad gāja runa par sava tuvākā atlaišanu, tad bija klusums, bet, kad runa iet par paša maciņu, tad, lūk, varam saņemties un doties protestēt.
Noslēgums.
Lai arī iemesls nav pats ideālākais, bet par to, ka vispār kāds iet un protestē pret Kariņa – Levita režīmu – cepure nost! Respekts!
Atbalstu, neskatoties uz to, ka nevēlaties manu atbalstu!