Saskaņā ar ANO prognozēm 2026. gadā tikai ap 8% pasaules bērnu piedzims Eiropā, Ziemeļamerikā un Okeānijā kopā, kamēr aptuveni 85% jaundzimušo nāks pasaulē Āfrikā un Āzijā – 49% Āzijā un 36% Āfrikā. Vēl 7% piedzims Latīņamerikā un Karību reģionā. Ziemeļamerikā paredzēti ap 3%, Eiropā 5%, bet Okeānijā mazāk nekā 1%. Skaitļos tas nozīmē ap 64,9 miljoniem jaundzimušo Āzijā un vairāk nekā 47 miljoniem Āfrikā, kamēr Eiropā prognozēti aptuveni 5 miljoni, bet Ziemeļamerikā – ap 4 miljoniem.

Šīs tendences notiek laikā, kad arvien biežāk tiek runāts par tā saukto “Lielo aizvietošanu” – Eiropas pamatiedzīvotāju aizstāšanu ar imigrantiem. Tomēr daudzējādā ziņā demogrāfiskās pārmaiņas ir saistītas ar pašu Rietumu sabiedrību ilgstošu atteikšanos no tradicionālās ģimenes modeļa un zemās dzimstības. Ne migranti atturēja ģimenes no bērnu radīšanas, un Rietumu kultūras mantojums netika atņemts – tas pakāpeniski tika pamests.

Pastāv arī pierādījumi, ka pieaugoša masveida migrācija var vēl vairāk mazināt vietējo iedzīvotāju vēlmi radīt bērnus, īpaši vidē, kas strauji mainās. Vienlaikus augstie abortu rādītāji Rietumos liecina, ka tiek ieņemti vairāk bērnu nekā piedzimst. Dzimstības kritums jau rada nopietnas ekonomiskas, sociālas un politiskas sekas: sabiedrība noveco, trūkst darbaspēks un pieaug spriedze migrācijas jautājumos. Ja vēlamies saprast mūsdienu krīžu cēloņus, jāpievērš īpaša uzmanība sabiedrības attieksmei pret cilvēka dzīvību, ģimenes vērtībām un nākotnes perspektīvām.