Dalīties:
Šodien aprit 21 gads kopš 2000. gada 17. martā satikos ar Dievu.
Publicēju savu liecību, kas tiražēta un izplatīta tūkstošiem eksemplāros Latvijā un aiz tās robežām.
Kāpnes debesīs
Auk­sta, tum­ša, mit­ra un smir­do­ša cie­tu­ma ka­me­ra pag­rab­stā­vā zem ze­mes. Par spī­ti vi­sām ma­nām pū­lēm šeit vairs ne­no­kļūt, kār­tē­jo rei­zi es­mu “mā­jās” – šo­reiz Ve­cum­nie­ku cie­tu­ma so­da izo­la­to­rā. Piec­as dien­nak­tis es­mu bez mie­ga šaus­mī­gu, mur­gai­nu tē­lu dēļ. Tie ir vi­sur. Es tos re­dzu, dzir­du, sa­jū­tu. Tie ir ap ma­ni, ma­nī. Ma­nā prā­tā, sma­dze­nēs, dvē­se­lē, grī­dā, sie­nās, gries­tos. Bries­mī­gie rē­gi ne­pār­trauk­ti ska­lo ma­nas sma­dze­nes: – Tu ne­drīk­sti vairs il­gāk dzī­vot, tev nav ce­rī­bu, tev nav jē­gas dzī­vot. Tu esi mū­sē­jais! Tu esi el­lē! Šīs bal­sis ma­ni bi­ja pa­va­dī­ju­šas vi­su dzī­vi. Ag­rāk es tās vien­kār­ši uz­tvē­ru ar sa­jū­tām: – Tu esi ne­veik­smi­nieks, tev nav nā­kot­nes. Tu gri­bi la­bi jus­ties, būt lai­mīgs, ie­gūt mie­ru, prie­ku, mī­les­tī­bu. Tu esi iz­mē­ģi­nā­jis gan­drīz vi­su, lai ie­gū­tu de­be­sis, bet – ak, vai! – vi­si mē­ģi­nā­ju­mi ir iz­gā­zu­šies. Nav lai­mes, nav prie­ka, nav īs­ta mie­ra, brī­vī­bas. Nav de­be­su. Kā­da jē­ga ir ta­vai pe­lē­ka­jai ek­sis­ten­cei virs ze­mes?
Šo­reiz es to re­dzu un dzir­du RE­ĀLI. Ār­sti to sauc par ši­zo­frē­ni­ju, bet kris­tie­šu mā­cī­tā­ji un Bī­be­le ap­zī­mē par ap­sēs­tī­bu. Es­mu pil­nī­bā ĻAU­NĀ va­rā, ne­spē­ju pre­to­ties. Stā­vu ka­me­ras vi­dū no­mo­cīts, ne­lai­mīgs, iz­mi­sis. Jū­tu, kā ma­nās sma­dze­nēs un dvē­se­lē ie­kļūst pre­tī­gais, tum­šais spēks, ar glu­miem as­toņ­kā­ja taus­tek­ļiem to iz­va­ro­jot. Jā, el­le ir šeit, tā ir ma­nī. Vai kāds var pa­lī­dzēt?
No ka­me­ras stū­ra vi­sā augu­mā iz­sle­jas pre­tīgs, caur­spī­dīgs dē­mons – ar sa­pu­vu­šu mie­su un tuk­šiem acu do­bu­ļiem. Ar pā­ta­gu ro­kās at­vē­zē­jas un sit, un sit. Es re­āli sa­jū­tu, kā pā­ta­gas cir­tie­ni skar ma­nu mie­ru. Ne­va­ru to vairs pa­nest, es­mu el­lē. Es ne­va­ru vairs il­gāk dzī­vot. Ļau­nās bal­sis jo­pro­jām pa­vēl: – Tu ne­drīk­sti dzī­vot, da­ri sev ga­lu, tā ir vie­nī­gā iz­eja. Ta­va dzī­ve bei­gu­sies! Mek­lē­ju asu priekš­me­tu, lai pār­griez­tu vē­nas, ne­at­ro­du. Man ir ti­kai 29 ga­di, bet dzī­ve bei­gu­sies, ne­es­mu ne­ko sa­snie­dzis, vi­si ma­ni sap­ņi pār­vēr­tu­šies gru­ve­šus. Es ne­es­mu at­ra­dis KĀP­NES DE­BE­SĪS, par ku­rām pus­aud­ža ve­cu­mā la­sī­ju žur­nā­lā Lies­ma ap­rak­stā par le­ģen­dā­ro rok­gru­pu Led Ze­pe­lin. Tur bi­ja at­tē­lo­tas pe­lē­kas kāp­nes un ie­spai­dīgs virs­raksts – Kāp­nes de­be­sīs. Tā sau­cās Led Ze­pe­lin al­bums. Vi­si ma­ni de­be­su mek­lē­ju­mi ir bei­gu­šies ne­veik­smī­gi: nav kāp­ņu de­be­sīs, man pat nav nor­mā­las ģi­me­nes, arī ve­se­lī­bas, trūkst spē­ka. Mam­ma, re­dzot ma­ni grim­stam, ir sā­ku­si no­sir­mot. Nav ne­kā, ir ti­kai tum­sa, ma­ni pār­ņē­mis auksts, ie­sū­cošs va­ku­ums. Pre­tī­gās bal­sis tur­pi­na at­kār­tot: – Tu ne­drīk­sti dzī­vot!
Ie­skrie­nos un me­tos ar gal­vu dzelzs res­tēs…
***
Man ir di­vi – trīs ga­di­ņi, mam­ma – jaun­a mū­zi­kas sko­lo­tā­ja un mīļš tē­tis – skaists un stiprs. Jau­ka gi­me­nī­te?
Bei­dzot no­lem­ju uz­pra­sīt mam­mai to, kas no­dar­bi­na ma­nas bēr­na sma­dze­nes jau il­gu lai­ku: – Mam­mu, kur es bū­šu, kad ne­bū­šu? Ma­na bēr­na sirds un prāts ne­spēj pie­ņemt K. Mar­ksa, F. En­gel­sa un Ļe­ņi­na ra­dī­to fi­lo­zo­fi­ju par pa­ra­dī­zi ko­mu­nis­mā, to, ka no­mir­stot vien­kār­ši pār­stā­šu ek­sis­tēt. Tas ne­var būt! Tas ne­ie­vie­to­jas ma­nā prā­tā.
Četr­u ga­du ve­cu­mā es stā­vu pie sa­va tē­ta zār­ka. Tē­tis tā arī ne­spē­ja mī­lēt ma­ni, jo vi­ņa aiz­rau­ša­nās, vi­ņa mī­les­tī­ba un de­be­su mek­lē­ju­mi bi­ja vēr­sti uz pu­de­li. Tē­va no­žē­lo­ja­mais al­ko­ho­li­ķa mūžs il­ga ti­kai 33 ga­dus. Mam­ma iz­va­dī­ša­nas lai­kā lūdz, lai pie­eju pie va­ļē­jā zār­ka at­va­dī­ties no tē­ta, no­glās­tīt vi­ņa ma­tus. Man ir šaus­mī­gi grū­ti to iz­da­rīt – tas vairs nav mans tē­tis, vi­ņa šeit nav, te ir ti­kai vi­ņa lai­cī­gais ķer­me­nis. Ku­ri ir mans tē­tis?
Pēc tē­ta nā­ves mā­jās pa­rā­dās jauns tē­tis. Cie­nī­jams cil­vēks, ko­mu­nis­tis­kās par­ti­jas biedrs. Ja no sa­va ie­priek­šē­jā tē­ta sa­ju­tu kaut ne­daudz sil­tu­ma, tad no vi­ņa to ne­spē­ju sa­just.
***
Do­da­mies ar drau­gu aiz­lieg­tā ce­ļo­ju­mā sa­vākt ezer­ma­lā nied­res, lai pa­ga­ta­vo­tu bul­tas šau­ša­nai ar lo­ku. Mam­ma ir ie­vē­ro­ju­si ma­nu prom­būt­ni: – Kur tu bi­ji? At­bil­de – ta­jā mā­jas pus­ē, kur nav lo­gu, tā­pēc ma­ni ne­pa­ma­nī­ji. Vieg­lāk sa­me­lot, ne­kā sē­dēt trīs die­nas mā­jas ares­tā. Bet ce­rē­tās brī­vī­bas vie­tā sir­dī ie­zo­gas ne­lā­ga vai­nas ap­zi­ņa, ne­pa­tī­kams ne­miers.
***
4.c kla­se, kur ap­gūs­tu pa­mat­sko­las iz­glī­tī­bu, strikts re­žīms spor­ta sko­lā – tre­ni­ņi no rī­ta un pēc­pus­die­nā plus vēl ap­mek­lē­ju jā­ša­nas spor­ta sek­ci­ju. Ir Lī­go svēt­ki – silts un pa­tī­kams va­sa­ras va­kars. Ko­pā ar drau­giem no jā­ša­nas sek­ci­jas pa­jū­gā do­da­mies ār­pus pil­sē­tas lī­got. uguns­kurs, pi­par­mēt­ru li­ķie­ris – za­ļā nā­ve, un pēc pār­is stun­du lī­go­ša­nas gu­ļu pie uguns­ku­ra no­vē­mies, lie­kas, ka kuņ­ģi rauj ār­ā. No rī­ta uz tre­ni­ņu do­dos ar pir­ma­jām pa­ģi­rām sa­vā dzī­vē. Man ir tik slik­ti, ka zvē­ru: – Ne­kad vairs ne­lie­to­šu to pre­tī­go dzi­ru!
Tie­ši pēc ga­da ir kār­tē­jie Jā­ņi, tau­ta lī­go. Es ar di­viem sa­viem kla­se­bied­riem stā­vu pie Lim­ba­žu res­to­rā­na Lie­le­zers. Ar trī­co­šām ro­kām do­dam kā­dam on­ku­lim 3 rub­ļus: – On­ku­līt, no­pērc mums pu­de­li, svēt­ki kā ne­kā! Gai­dām vī­rie­ti at­pa­kaļ – pie­mā­nīs vai at­ne­sīs? Bet tur jau viņš nāk, Lī­go li­ķie­ri zem ap­ģēr­ba pa­slē­pis. Drau­ga mā­jā iz­tuk­šo­jam dzel­te­nā li­ķie­ra pu­de­li. Len­šu mag­ne­to­fons at­ska­ņo Mo­dern Tal­king dzies­mu Tu esi ma­na sirds, tu esi dvē­se­le ma­na. Gri­bas to klau­sī­ties vēl un vēl. Vai tās ir de­be­sis? No rī­ta ne­kā­du pa­ģi­ru, tā­tad var ie­dzert arī kul­tu­rā­li!
***
Pirm­ā ci­ga­re­te no la­bā­kā drau­ga ro­kas. Tie­ši uz ie­las. Pa­tī­kams dul­lums gal­vā, ne­kā­das at­ka­rī­bas, ne­kā­das pro­blē­mas, sti­lī­gi. Pirm­ās dis­ko­tē­kas sest­die­nu va­ka­ros, pirm­ie tu­si­ņi pie sko­las drau­dze­nēm un drau­giem, ka­mēr ve­cā­ki nav mā­jās. Ne­daudz al­ko­ho­la, ne­daudz ci­ga­re­šu dū­mu, ne­daudz skūp­stu ar drau­dze­nēm. Jū­ties kā brīvs, pie­audzis cil­vēks. Dzī­ve iet uz augš­u. KĀP­NES DE­BE­SĪS! Jo vai­rāk pa­va­du lai­ku ar drau­giem, jo sa­spī­lē­tā­ka at­mo­sfē­ra ģi­me­nē, ne­viens ma­ni ne­sa­prot.
***
Mū­su kom­pā­ni­jai ir dī­vains iz­skats: ma­ti stā­vus gai­sā, ba­li­nā­ti, krā­so­ti, ap­rak­stī­tas ap­ģēr­ba da­ļas – Punk­fre­e. Slī­pē­jam pil­sē­tas ie­las un ne­ap­zi­nā­ti no dvē­se­les dzi­ļu­miem klie­dzam: – Re­dziet, te mēs esam, ne­at­ka­rī­gi un brī­vi! No ve­cā­ku mā­jām rei­zēm pa­zūd kā­da sud­ra­ba ka­ro­te, zelt­lie­tas, un ne­viens, iz­ņe­mot mūs pa­šus, ne­zi­na, kur tās pa­zu­du­šas. Lai la­bi pa­va­dī­tu lai­ku, ne par ko ne­do­mā­jot, ir va­ja­dzī­ga nau­da. Un mū­su ve­cā­kiem tās ir diez­gan!
Cī­tī­gi mek­lē­ju pre­sē un li­te­ra­tū­rā in­for­mā­ci­ju par brī­va­jiem pan­kiem Vā­ci­jā, Liel­bri­tā­ni­jā, arī Lat­vi­jā. Es­mu iz­slā­pis pēc pār­dzī­vo­ju­miem, pēc de­be­sīm. Jo vai­rāk dze­nos pēc dzī­ves bau­dām un brī­vī­bas, jo vai­rāk me­lo­ju un draņ­ķī­gāk jū­tos. DE­BE­SIS IR SA­ZVĒ­RĒ­JU­ŠĀS PRET MA­NI, TĀS BĒG NO MA­NIS!
***
Silts va­sa­ras va­kars. Mū­su kom­pā­ni­jas mei­te­ne iz­velk no ka­ba­tas bal­tas, lie­las tab­le­tes – esot bai­gais kaifs no tām. Ne­viens nav jā­pie­ru­nā, pēc pār­is mi­nū­tēm viss tab­le­šu pa­ci­ņas sa­turs at­ro­das mū­su kuņ­ģos.
At­to­pos kā­dā va­sar­nī­cu ra­jo­na mā­ji­ņā. Mi­li­cis no­rauj se­gu un pa­vēl ģēr­bties, no bla­kus­is­ta­bas pus­pli­kus iz­ved ma­nus drau­gus. Pēc pra­ti­nā­ša­nas mi­li­ci­jā at­nāk mam­ma un ved ma­ni mā­jās. Vē­ro­ju de­be­sis, tās ir tik zi­las, sau­le tik spo­ža, tik la­bi jū­tos. Pie­pe­ši nāk ap­skaid­rī­ba – tas ir no bal­ta­jām tab­le­tēm. Tās ir kāp­nes de­be­sīs!
***
Vi­dus­sko­lu pa­bei­dzu, pa­tei­co­ties sko­las va­dī­bai, kam rū­pē­ja sa­vas sko­las la­bā sla­va. Pa­ra­lē­li vi­dē­jās iz­glī­tī­bas ates­tā­tam ie­gūs­tu arī tie­sī­bas va­dīt “C” ka­te­go­ri­jas trans­por­ta lī­dzek­ļus. Ie­kār­to­jos dar­bā par šo­fe­ri vai­rum­tir­dznie­cī­bas bā­zē. Ma­nas ma­šī­nas kra­vā bie­ži ir arī al­ko­hols, kas jā­no­gā­dā ra­jo­na vei­ka­los. De­be­su kra­va! Bī­be­lē rak­stīts: 1. Kor.9:9 – Tev ne­būs vēr­sim, kas min la­bī­bu, pur­nu aiz­siet! Pēc da­žu mē­ne­šu dar­ba un dzer­ša­nas zau­dē­ju tie­sī­bas va­dīt au­to­ma­šī­nu, jo tie­ku aiz­tu­rēts pie stū­res rei­bu­mā. Dar­bā ma­ni pa­ze­mi­na par krā­vē­ju.
Vē­ro­ju lid­ma­šī­nas de­be­sīs. Aiz tām stiep­jas ga­ras, bal­tas as­tes. Klau­so­ties lid­ma­šī­nu mo­to­ru skum­ja­jās ska­ņās, il­go­jos: – Ak, kaut es va­rē­tu būt lid­ma­šī­nā un aiz­li­dot uz Ame­ri­ku. Tur ir Brī­vī­bas sta­tu­ja, tur viss ie­spē­jams. Jeb uz Hai­ti – pal­mas, plud­ma­le, aug­ļi, mei­te­nes… Ta­ču cū­ka arī Āf­ri­kā ir cū­ka.
***
1988. ga­da 8. de­cem­bris. Ru­dens ie­sau­kums pa­dom­ju ar­mi­jā. Brī­nu­mai­nā kār­tā es­mu ko­pā ar sa­vu drau­gu, ar ku­ru ko­pā daudz šņab­ja iz­dzerts un daudz pār­dzī­vots. Bei­dzot es­mu lid­ma­šī­nā, pēc ku­ras tik ļo­ti es­mu il­go­jies. Ar āt­ru­mu ap 1000 km/h mūs no­gā­dā 10 000 km no Lat­vi­jas – Tā­la­jos Aus­tru­mos pie Ķī­nas ro­be­žas. Dī­vai­ni, bet at­kal vē­ro­jot lid­ma­šī­nas de­be­sīs, se­ko tā pa­ti me­lan­ho­lis­kā sa­jū­ta – aiz­bēgt no re­ali­tā­tes. Ie­spē­ja, iz­rā­dās, ir te­pat lī­dzās – mil­zī­gas ka­ņep­ju (ma­ri­hu­āna, zā­lī­te, ha­šišs) plan­tā­ci­jas. To te smē­ķē pus­aud­ži, jaun­ieši, ve­ci, cel­tnie­ki un ofi­cie­ri, vi­si, kam nav slin­kums. Ar en­tu­zi­as­mu ķe­ros pie zā­lī­tes smē­ķē­ša­nas. Jo vai­rāk smē­ķē, jo ap­kār­tē­jie cil­vē­ki, dzī­ve kļūst ba­nā­lā­ka un gar­lai­cī­gā­ka. Di­vu ga­du il­ga­jā die­nes­ta lai­kā dzī­vo­ju ar vie­nu do­mu, kā da­būt to bra­šo sa­jū­tu, lai ne­bū­tu jā­do­mā par no­žē­lo­ja­mo re­ali­tā­ti, lai va­rē­tu ap­klu­si­nāt sa­vu sirds­ap­zi­ņu, iz­rau­ties no mo­ko­šās dep­re­si­jas un il­gām pēc pa­tie­sa prie­ka.
***
1990. ga­da zie­ma. Die­nes­ta laiks ir bei­dzies. Sē­žam lid­ma­šī­nā, ap­bru­ņo­ju­šies ar ma­ri­hu­ānas ci­ga­re­tēm. At­grie­ža­mies nu jau brī­va­jā Lat­vi­jā ar ce­rī­bām un ap­ņem­ša­nos sākt biz­ne­su, sākt pie­pil­dīt sa­vus sap­ņus. Pēc ie­ra­ša­nās Lat­vi­jā at­grie­ša­nās svēt­ki tur­pi­nās 6 mē­ne­šus – die­nu no die­nas plūst al­ko­ho­la upes. Pēc pus­ga­da at­to­pos kā­dā dzī­vok­lī – ne­spē­kā, sirds dī­vai­ni kū­le­ņo, bai­les, nav spē­ka aiziet pat pēc ali­ņa uz­lā­pī­ties. Auk­sti svied­ri, mur­gai­ni tē­li is­ta­bā, mel­ni ka­ķi… De­lī­rijs? Ha­lu­ci­nā­ci­jas? Ļau­nie ga­ri? Pa­ra­lē­lā pa­sau­le? Cen­šos turp­māk at­tu­rē­ties no al­ko­ho­la, ta­ču il­gāk par pār­is ne­dē­ļām ne­spē­ju no­tu­rē­ties. Ne­liek mie­ru do­mas par zā­lī­ti vai pat kaut ko stip­rā­ku.
***
Ma­na vē­lē­ša­nās tiek ap­mie­ri­nā­ta. Ie­pa­zīs­tos un sa­drau­dzē­jos ar gar­ma­tai­nu cil­vē­ku, arī vi­ņa drau­gi tā­di pa­ši in­te­re­san­ti, kā no hi­pi­ju lai­kiem iz­kā­pu­ši. No­slē­pu­mai­ni, mie­rī­gi. Viņš ir opi­ja lie­to­tājs. Cen­šos pār­lie­ci­nāt, ka arī man gri­bas no­bau­dīt tās de­be­sis, ku­ras sniedz caur ada­tu vē­nā ie­plūs­tošs brūn­gans šķid­rums – ne­tīrs he­ro­īns. Bet viņš cen­šas ma­ni at­ru­nāt: – Tu ne­bū­si lai­mīgs, tev vēl vi­sa dzī­ve priekš­ā, to nav ie­spē­jams at­mest, “lom­kas”, dep­re­si­ja, at­ka­rī­ba – tas ir no­ti­cis ma­nā dzī­vē. Pār­lie­ci­nāt to­mēr ne­spēj, ma­na tiek­sme pēc de­be­sīm ir pā­rā­ka. Pir­ma­is dū­riens, kļūs­tu tāds mie­rīgs, lai­mīgs. dzert al­ko­ho­lu vairs ne­gri­bas, dzer ti­kai cū­kas, mēs lie­to­jam gai­šo! Ot­rais, tre­šais dū­riens, tiem se­ko sim­ti. Vai­rā­kas rei­zes die­nā un… tā gan­drīz 10 ga­du.
***
Pil­sē­tas sta­di­ona tri­bī­nes. Svi­nam ma­na drau­ga dzim­ša­nas die­nu. Skan AC/DC, alus kan­na. Pār­vel­kos mā­jās un aiz­mie­gu dzē­rā­ja mie­gā. Pa­mos­tos, ne­zi­nu, vai ir die­na vai nakts, bet skaid­ri sa­jū­tu bries­mī­gas sā­pes vi­sā ķer­me­nī. Es­mu aiz­mir­sis ie­durt sa­vu kār­tē­jo de­vu. Mē­ģi­nu uz­vā­rīt brū­no šķid­ru­mu, da­ļa iz­līst zem­ē, ro­kas vib­rē, tek puņ­ķi kā ūdens, caur­eja. Cen­šos trā­pīt vē­nā, ne­iz­do­das. Nar­ko­ti­ku šķī­dums no šļir­ces aiz­plūst ga­rām vē­nai zem ādas. Sā­pes ne­pār­trauk­ti pie­aug, lie­kas, ka ak­mens spie­žas caur sma­dze­nēm. Ne­pa­ne­sa­mās sā­pes pas­tip­ri­nās. Mē­ģi­nu dzert no­vā­rī­tas ma­go­nes ko­pā ar mie­ga un ner­vu zā­lēm. Par vē­lu! Kuņ­ģis vairs ne­strā­dā. Vē­ro­ju, kā at­vem­tās tab­le­tes peld bļo­dā ar at­vem­to ma­go­ņu no­vā­rī­ju­mu. Iz­vel­ku tab­le­tes un mē­ģi­nu tās no­rīt. Ne­veik­smī­gi. Kon­vul­si­jās raus­tos un ne­cil­vē­cī­gā bal­sī brē­cu. Jaun­ie džin­si sa­plīst no ātr­ajām ķer­me­ņa kus­tī­bām. Pēc vai­rā­ku stun­du šaus­mām is­ta­bā ie­nāk di­vi gar­ma­tai­ni ār­sti. Viens uz­gu­ļas ar ce­li uz ma­nas ro­kas, kas kon­vul­si­jās raus­tās kā zivs, otrs in­ji­cē brū­nu šķid­ru­mu. Man kļūst la­bāk, sā­pes aiziet, bet lab­sa­jū­tas ne­kā­das. Pie­eju pie spo­gu­ļa, tas, ko tur ie­rau­gu, vairs ne­es­mu es. Pre­tī lū­ko­jas ne­da­bī­gi tievs cil­vēk­vei­dīgs stāvs ar dzi­ļi ie­kri­tu­šām acīm, se­jās krā­sa vi­ņam dzel­te­nī­gi pe­lē­ka kā mi­ro­nim, acīs šaus­mas. Lī­dzīgs zom­bi­jam. Var­būt tas ir zom­bijs?
***
1992. gads. Tie­sas zā­le. Ties­ne­sis la­sa sprie­du­mu: – Mār­cim Jen­cī­tim par vai­rā­ku vei­ka­lu ap­lau­pī­ša­nu, lai ie­gū­tu ap­dul­li­no­šās vie­las, tie­sa pie­spriež 4 ga­dus un 1 mē­ne­si ko­pē­jā re­žī­ma ko­lo­ni­jā, sprie­du­mu iz­pil­dot ne­ka­vē­jo­ties.
Rī­gas Cen­trāl­cie­tums. Pār­pil­dī­ta ka­me­ra. Vie­nā gul­tas vie­tā guļ 2 – 3 cil­vē­ki uz mai­ņām. Utis, blak­tis, žur­kas, ma­fi­jas un cie­tu­ma kri­mi­nā­lo au­to­ri­tā­šu pat­va­ļa. Slep­ka­vī­bas, paš­nā­vī­bas, al­ko­hols, nar­ko­ti­kas – el­le ze­mes vir­sū. Cil­vē­ki iz­tu­ras viens pret ot­ru slik­tāk ne­kā pret dzīv­nie­kiem.
Cie­tu­ma ka­me­ras stū­rī ir tu­ale­te. Pa­pī­ra vie­tā pa­ma­nu Bī­be­les la­pas, vēl kaut kur pie cie­tu­ma ma­ku­la­tū­ras at­ro­du bro­šū­ru. La­su: – Sā­ta­nam ir plāns ta­vai dzī­vei, un Die­vam ir plāns ta­vai dzī­vei, bet pa­šam tev jā­iz­vē­las, ku­ra plā­nos ie­kļau­ties. Pir­mo rei­zi mū­žā lū­dzu Die­vu. Dievs ma­ni uz­klau­sa: ma­ni šeit ne­no­sit, ne­pa­da­ra par zi­lo, ne­es­mu no­mi­ris ba­dā, pat vi­si zo­bi mu­tē. Ta­ču tur­pi­nu ie­sāk­to ce­ļu, kļūs­tu par tā­du kā nar­ko­ti­ku pra­vie­ti: pa­lī­dzu dau­dziem ie­pa­zī­ties ar ce­ļu uz el­li – ar nar­ko­ti­kām. Pa vis­da­žā­dā­ka­jiem ce­ļiem sa­ņe­mam nar­ko­ti­kas arī cie­tu­mā, un viss, par ko es spē­ju un gri­bu ru­nāt, ir nar­ko­ti­kas.
***
Cie­tu­ma klubs. Sa­pul­cē­ju­sies vi­sa zo­na. Kri­mi­nā­lās au­to­ri­tā­tes pa­rū­pē­ju­šās par sa­vē­jiem, at­ve­du­šas cie­tum­nie­ku dzies­mu dzie­do­ņus, šķiet, no Krie­vi­jas – gru­pu Ļe­so­po­val. Aiz­mu­gu­rē­jā rin­dā sēž cie­tu­ma priekš­nieks un bla­kus kāds no ma­fi­jas bo­siem – lab­da­riem, kas, šķiet, arī pa­rū­pē­jās, lai pie ie­ejas klu­bā cie­tum­nie­ki va­rē­tu sa­ņemt ali­ņus un ci­ga­re­tes Ca­mel.
***
Tas pats cie­tu­ma klubs jeb kul­tū­ras nams. Pie­brauc liels au­to­buss ar hu­mā­no pa­lī­dzī­bu, ti­kai šo­reiz to sa­gā­dā­jis apus­tu­lis un au­to­ri­tā­te Die­va ko­man­dā Riks Ren­ners. Kris­tī­gie mū­zi­ķi dzied, Riks Ren­ners slu­di­na. Sim­tiem ze­ku klau­sās, kā Riks slu­di­na par KĀP­NĒM DE­BE­SĪS, par Jē­zu Kris­tu, Die­va Dē­lu, kurš mīl cil­vē­kus, at­brī­vo no grē­ka, dep­re­si­jas, at­ka­rī­bām, el­les, dod jaun­u dzī­vi. Dau­dzi at­sau­cas aici­nā­ju­mam, iet priekš­ā uz aiz­lūg­ša­nu, ta­ču mans prāts at­sa­kās pie­ņemt vēs­ti par de­be­sīm caur Kris­tu. Viņš nav man au­to­ri­tā­te, ma­nas au­to­ri­tā­tes ir tie vī­ri ādas ja­kās. pa­lie­ku sē­žam sa­vā vie­tā.
Vē­ro­ju tos, ku­ri cie­tu­mā sā­ka ti­cēt Jē­zum, tos, ku­ri at­sau­cās Ri­ka Ren­ne­ra un ci­tu slu­di­nā­ša­nai – stai­gā pa zo­nu tā­di smai­dī­gi, kār­tī­gi, vairs ne­pī­pē, ne­la­mā­jas, ar vi­su ap­mie­ri­nā­ti. Dī­vai­ni, tiem pat nar­ko­ti­kas un šņa­bi ne­va­jag, vi­ņiem tā­pat la­bi! No­do­mā­ju – es arī tā gri­bu. Pa­pra­su Bī­be­li kā­dam ve­cam vī­ram, ku­ru re­dzē­ju ar asa­rām acīs stās­tām, kā Jē­zus vi­ņu at­brī­vo­jis. Mē­ģi­nu la­sīt, ta­ču ne­ko ne­sa­pro­tu, un ne­viens arī sa­ka­rī­gi ne­spēj man pa­skaid­rot. Vai var­būt ne­gri­bē­ju sa­prast?
***
Da­žus mē­ne­šus pirms ie­slo­dzī­ju­ma ter­mi­ņa bei­gām pa­zi­ņo­ju sa­vam cie­tu­ma drau­gam nar­ko­mā­nam: – Iz­iešu brī­vī­bā, sāk­šu jaun­u dzī­vi! Nar­ko­ti­kas vairs ne­lie­to­šu. Jā­sāk biz­ness, jā­nos­tā­jas stin­gri uz sa­vām kā­jām. Ve­cais nar­ko­māns dzi­ļā pār­lie­cī­bā at­bild: – Mār­ci, ne­mā­ni pats se­vi, tu tā sa­juk­si prā­tā. Es jau 20 ga­du es­mu “uz ada­tas”, ne­skai­tā­mas rei­zes es­mu mē­ģi­nā­jis tikt va­ļā no šīs pre­tī­gās in­des. Es­mu gu­lē­jis da­žā­dās slim­nī­cās, ār­stē­jies pie da­žā­diem ār­stiem. Es­mu iz­mē­ģi­nā­jis vi­su. Ti­ci man, cil­vēks sa­viem spē­kiem no tā ne­var iz­kļūt, ja nu vie­nī­gi Dievs ie­jau­cas ta­vā dzī­vē. Es ne­pa­zīs­tu ne­vie­nu cil­vē­ku, kurš ma­nā 20 – 25 ga­du nar­ko­ti­ku el­les lai­kā bū­tu iz­kļu­vis no tās – lie­la da­ļa ir mi­ru­ši. Ja nu vie­nī­gi kāds, kurš kļu­vis par kris­tie­ti…
***
Kār­tē­jā tik­ša­nās cie­tu­mā. Mam­ma at­brau­ku­si un pa­zi­ņo, ka vi­ņa ta­gad ir kris­tie­te, iet drau­dzē. Dod man apaļ­as, dzel­te­nas uz­lī­mes ar smai­di­ņiem un uz­rak­stu: “Jē­zus te­vi mīl.” At­bil­du mam­mai: – Tu tā­da gud­ra, iz­glī­to­ta, in­te­li­ģen­ta sie­vie­te un ti­ci tām muļ­ķī­bām, un vēl nau­du zie­do sa­vam Die­vam sa­vā baz­nī­cā! Pēc tik­ša­nās uz­lī­mes pie­lī­mē­ju uz nakts­ska­pī­ša un do­mā­ju: – In­te­re­san­ti, kā tas Jē­zus ma­ni mīl? Kas īs­ti ir Jē­zus? Ta­gad zi­nu, ka mam­ma ar sa­vu drau­dze­ni lūdz par ma­ni sa­vu Die­vu. Sa­vu Jē­zu. Vai Jē­zus var man pa­lī­dzēt? Ja var, tad – kā?!
***
Aiz ma­nis sma­gi aiz­ve­ras cie­tu­ma dzelzs dur­vis. Bei­dzot il­gi gai­dī­tais brī­dis. Brī­vī­ba. Jū­tos, kā no lai­vas iz­mests, kā no Mar­sa no­kri­tis. Spē­cīgs uz­trau­kums, pat ķer­me­nis trīc. Drīz sa­tik­šos ar mam­mu, brā­li, tu­va­jiem cil­vē­kiem, drau­giem un – pats sva­rī­gā­kais – drīz va­rē­šu iz­just ķī­mis­kās de­be­sis. Drīz! Ātr­āk!
Tais­nā ce­ļā do­dos uz vei­ka­lu, ko 4 ga­dus bi­ju vē­ro­jis no sa­vas cie­tu­ma ka­me­ras lo­ga. Par nau­du, ko cie­tu­mā iz­snie­dza priekš sa­bied­ris­kā trans­por­ta, lai no­kļū­tu sa­vā dzī­ves­vie­tā, no­pēr­ku deg­vī­na pu­de­li Mos­kov­ska­ja un tū­līt kā­ri tai pie­sū­cos. Vēl ne­ilgs laiks, un bei­dzot ada­ta ir vē­nā. Kas būs pēc tam? Kas būs, būs, ta­gad man ir la­bi!
***
Zva­nu sa­viem drau­giem nar­ko­mā­niem. Klau­su­li pa­ceļ mā­te: – Kas tur zva­na? Viņš ir mi­ris no nar­ko­ti­ku pār­do­zē­ša­nas, arī brā­lis mi­ra pus­ga­du vē­lāk. Viss, ko spē­ju pa­teikt: – At­vai­no­jiet! Vi­ņi bi­ja la­bi cil­vē­ki, abi vēl tik jaun­i. Cik il­gi man vēl at­li­cis dzī­vot? Es ne­gri­bu tā no­mirt, es dur­šos rei­zi ne­dē­ļā, kon­tro­lē­šu de­vu, lai ne­aiz­iet par tā­lu!
***
Pēc ne­il­ga lai­ka ada­ta ma­nās vē­nās slīd div­reiz, trīs­reiz, sep­tiņ­reiz, četr­pa­dsmit rei­žu ne­dē­ļā. Es­mu at­kal zau­dē­jis, es­mu nar­ko­ti­ku va­rā, tās pie­sū­ci­nā­ju­šas ma­nu prā­tu, ga­ru, dvē­se­li, mie­su. Tās rā­dās sap­ņos. Nav ne­kā ci­ta, ti­kai ma­go­nes, efed­rons, al­ko­hols, he­ro­īns. Drīz, lai uz­kāp­tu 4. stā­vā un iz­die­de­lē­tu mā­tei kaut vie­nu la­tu, man jā­ap­stā­jas kat­rā stā­vā – at­pūs­ties. Drīz jau kat­rā pus­stā­vā. Kā simt­ga­dīgs on­ku­lī­tis el­šu un kon­cen­trē­ju sa­vus nie­cī­gos spē­kus, lai tik­tu līdz mam­mas dzī­vok­lim.
***
Va­sa­rā sa­vāk­tie ma­go­ņu sal­mi­ņu krā­ju­mi bei­gu­šies. Vir­tu­vē ne­maz­gā­tu trau­ku kal­ni. Jau mē­ne­si ne­spē­ju aiz­migt, ja iz­do­das, tad uz da­žām mi­nū­tēm. Caur­eja, mur­gi, apā­ti­ja, ne­spēks. Ne­spē­ju pat ēst pa­ga­ta­vot, lai aizie­tu līdz tu­ale­tei, jā­sa­ņem vi­si spē­ki. Nakts. Ska­tos uz ra­dio­apa­rā­ta za­ļo gais­mi­ņu, uz­tve­ru mū­zi­kas pau­zē dik­to­ra vār­dus: – Viss kār­tī­bā, tavs ra­di­o Skon­to! Vai tie­šām viss kār­tī­bā, vai tie­šām no tā ne­kad ne­tik­šu ār­ā? No­lem­ju opi­ātus ne­lie­tot, pār­eju uz “vieg­lā­kām” nar­ko­ti­kām. Efed­rons, tab­le­tes, al­ko­hols.
***
Au­sīs skan dī­vai­nas bal­sis, re­dzu dī­vai­nus tē­lus. Mi­ru­šie ga­ri? Ļau­nie ga­ri? Pa­ra­lē­lā pa­sau­le? Vai vis­pār es­mu dzīvs? Var­būt mi­ris? Ši­zo­frē­ni­ja? Ap­sēs­tī­ba?
Po­li­ci­ja ma­ni ares­tē, kad cen­šos, pa­klau­sot bal­sīm, ku­ras jau vai­rā­kas dien­nak­tis skan ma­nā gal­vā, ie­kļūt kai­mi­ņu dzī­vok­lī, lau­žot dur­vis ar cir­vi. Pēc pār­is die­nām no­kļūs­tu nar­ko­lo­ģis­ka­jā slim­nī­cā. Šo­reiz ār­stiem iz­do­das sa­kār­tot ma­nas sma­dze­nes. Bet kā ar dvē­se­li, ar el­li ma­nī? Tā jo­pro­jām ir ma­nī. Jo­pro­jām tur­pi­nās ne­pār­va­ra­ma tiek­sme pēc ķī­mis­ka­jām de­be­sīm. Ar ār­stu pa­lī­dzī­bu vai­rā­kus mē­ne­šus at­tu­ros no al­ko­ho­la. Kad dē­mo­nis­kā tiek­sme pēc nar­ko­ti­kām kļūst ne­pa­ne­sa­ma, rei­zi pa rei­zei at­ļau­jos dur­ties. Mam­mas pie­ru­nāts, aize­ju uz vi­ņas drau­dzi. Mā­cī­tājs ru­nā, stās­ta la­bas lie­tas, kā dzī­vot. Jā, tas viss jau ir la­bi, bet ja tu, mā­cī­tāj, spē­tu sa­prast, ka es vien­kār­ši ne­spē­ju tā dzī­vot, man nav spē­ka dzī­vot pa­rei­zi. Es­mu pie­dzi­mis, lai no­beig­tos el­liš­ķī­gā nā­vē. Es­mu no­lemts…
***
Mums nav ko zau­dēt, mū­su ko­man­dai ir viens ko­pīgs mēr­ķis – par kat­ru ce­nu ie­gūt ap­dul­li­no­šās vie­las, lai aiz­bēg­tu no re­ali­tā­tes. Mū­su dar­ba­lauks ir Rī­gas ie­las. Mei­te­nes pel­na nau­du, pār­do­dot se­vi, bet zē­ni ie­ma­nī­ju­šies klien­tam trā­pīt ar vie­nu si­tie­nu un ap­lau­pīt. Die­nās dze­ram, nak­tīs du­ra­mies. Lai­ku pa lai­kam kā­du no mū­sē­jiem ares­tē, es vēl es­mu brī­vī­bā. Vai tie­šām brī­vī­bā? Bie­ži vē­ro­ju Rī­gas baz­nī­cu augst­os tor­ņus, krus­tus, ku­po­lus. Var­būt tie­šām Dievs ir un var man pa­lī­dzēt? Ko­pā ar sa­vu drau­dze­ni – pros­ti­tū­tu ar ce­rī­bu do­da­mies kā­dā baz­nī­cā – grez­nā ēkā. Tur ir jā­būt Die­vam, pa­lī­dzī­bai, tur man pa­rā­dīs kāp­nes de­be­sīs, ce­ļu uz brī­vu un lai­mī­gu dzī­vi! Uz­ma­nī­gi klau­sā­mies, ko mā­cī­tājs ar lie­lu krus­tu kak­lā ru­nā, bet, ak vai, viņš ru­nā sve­šā va­lo­dā un kū­pi­na dū­mus no dī­vai­na trau­ka. Vai tāds ir Dievs? Kā­pēc šis vīrs tā rī­ko­jas? Vai Dievs ir ār­zem­nieks, vai var­būt Viņš ir ta­jos dū­mos? Bet es? Kā ar ma­ni? Ja Dievs ir tāds, tad es Vi­ņu ne­sa­pro­tu.
***
Val­mie­ras cie­tums, 25. ka­me­ra. Es­mu ares­tēts par lau­pī­ša­nu. Draud ie­slo­dzī­jums no 6 līdz 12 ga­diem.
Uz nakstska­pī­ša ir Jaun­ā De­rī­ba. Mē­ģi­nu to kār­tē­jo rei­zi la­sīt. Cie­tu­ma ko­lē­ģis brī­di­na: – Mār­ci, no­jūg­sies! La­su Ma­te­ja evan­ģē­li­ju, tie­ku līdz Mt 3:10: Bet cir­vis ko­kiem jau pie sak­nes pie­likts, un ik­viens koks, kas ne­nes la­bus aug­ļus, top no­cirsts un ie­mests ugu­nī. Kas ir uguns, vai el­le? Vai es tur bū­šu mū­žī­gi? Es ta­ču tik un tā es­mu jau el­lē – šeit, virs ze­mes. Grie­žos pie Die­va lūg­ša­nā: – Dievs, lū­dzu, iz­da­ri tā, lai man ne­pie­spriež 12 ga­dus, es to ne­iz­tu­rē­šu. Dievs, es ie­šu uz drau­dzi, ja tu ma­ni pa­klau­sī­si!
Pēc tie­sas sē­des ties­ne­sis la­sa sprie­du­mu: – Mār­cim Jen­cī­tim pie­spriest so­du no­sa­cī­ti, ne­ka­vē­jo­ties no tie­sas zā­les at­brī­vo­jot. Ne­spē­ju no­ti­cēt. Brī­nums! Pra­su ap­sar­dzei: – Vai es­mu brīvs? Jā, brīvs! Va­re­ni. Dievs uz­klau­sī­ja lūg­ša­nu, at­liek pil­dīt so­lī­ju­mu.
Pēc ne­il­ga lai­ka ada­ta at­kal ir vē­nā un asi­nīs ie­plūst dzel­te­nīgs šķid­rums, bet sirds­ap­zi­ņā čukst klu­sa balss: – Tu spē­lē­jies ar Die­vu, tu ne­tu­rē­ji so­lī­ju­mu.
Kār­tē­jais no­zie­gums, kār­tē­jās de­vas ar opi­ātiem, ma­go­nes, va­sa­ra, plud­ma­le. Opi­ja ie­dar­bī­bā viss tik krā­sains, bet pat lie­las nar­ko­ti­ku de­vas ne­spēj vairs no­slā­pēt sirds­ap­zi­ņu, bai­les, sā­pes, uz­trau­ku­mu, bez­ce­rī­bu. Es do­dos el­lē! Plud­ma­lē ie­brauc po­li­ci­jas džips. Vi­ņi ie­ra­du­šies pēc ma­nis. Kār­tē­jais arests, cie­tums, sprie­dums. Pēc da­žu mē­ne­šu ne­brī­ves sē­žu au­to­bu­sā, do­dos mā­jās. Ma­ni kra­ta dre­bu­ļi, ne­pār­va­ra­ma tiek­sme pēc de­vas. Vai­rā­kus mē­ne­šus es­mu cen­ties ne­do­māt par nar­ko­ti­kām, bet vel­tī­gi. Ja tū­līt ne­da­bū­šu de­vu, tad sa­juk­šu prā­tā. Lie­kas, ka sma­dze­nes pār­sprāgs, sirds ne­iz­tu­rēs, no­mir­šu. De­vu, de­vu, de­vu!
***
Vec­ga­da va­kars Do­ma lau­ku­mā Rī­gā. Sa­lūts. Slap­jas snie­ga pār­slas krīt acīs un kūst, sprakšķ šam­pa­nie­ša pu­de­ļu kor­ķi. Lai­mī­gu Jaun­u ga­du! Esam ar drau­giem sa­dū­ru­šies. Jauns gads, jaun­as ce­rī­bas: ap­ņe­mos vairs ne­dur­ties, ta­ču jau pēc di­vām stun­dām stā­vu toč­kā un pēr­ku efed­rī­na kris­tā­lus. Vēl­reiz pār­lie­ci­nos, ka no šīs el­les nav ie­spē­jams iz­kļūt. Es­mu pa­ma­tī­gi no­dzi­nies, nav pat spē­ka no­zagt kai­mi­ņam mal­ku, lai ie­ku­ri­nā­tu krās­ni. Nav spē­ka dzī­vot. Pa­ņe­mu ro­kā ži­le­ti – pār­is grie­zie­nu pār vē­nām un pēc pār­is stun­dām bū­šu mi­ris. Tā būs vieg­la nā­ve. Bet kas būs pēc tam? Ma­nā sir­dī ir pil­nī­ga pār­lie­cī­ba: – Tu bū­si el­lē, tas ne­kad ne­beig­sies. Ar prā­tu to ne­spē­ju pie­ņemt, bet da­rīt sev ga­lu bail. Man ir ti­kai 29 ga­di, bet viss jau bei­dzies, ne­spē­ju dzī­vot un ne­spē­ju mirt. Vai­rā­ki ma­ni drau­gi ir mi­ru­ši, ci­ti cie­tu­mā, un ma­ni gai­da tie­ši tas pats. Gu­ļu gul­tā, gro­zu ma­za, zi­la, brī­nu­mai­nā kār­tā ne­no­dzer­ta ra­di­oap­rā­ta sta­ci­ju mek­lē­tā­ju. Trā­pu uz kā­das sta­ci­jas – la­ba mū­zi­ka. Pēk­šņi pau­zē starp mū­zi­ku no ra­dio­apa­rā­ta plūst brī­niš­ķī­gi jaun­as mei­te­nes ru­nā­ti vār­di: – Pie­sau­ciet Jē­zus vār­du. Viņš iz­ma­nīs jū­su dzī­vi. Es pie­sau­cu Jē­zus vār­du. Viņš iz­mai­nī­ja ma­nu dzī­vi, jo Bī­be­lē ir rak­stīts: Rom 10:13: – Jo ik­viens, kurš pie­sauc Jē­zus vār­du, tiks iz­glābts. Ne­tī­šām bi­ju uz­grie­zis kris­tī­go ra­di­o. Vai tie­šām ne­tī­šām?
Jū­tu, ka šī mei­te­ne ne­me­lo, ru­nā no sirds. Vi­ņa zi­na, ko ru­nā, jo ir to pie­dzī­vo­ju­si. Vi­ņa ir pie­dzī­vo­ju­si Jē­zus glāb­jo­šo spē­ku. Ja Jē­zus va­rē­ja at­brī­vot vi­ņu, tad var to iz­da­rīt arī man. Pir­mo rei­zi mū­žā grie­žos pie Die­va ska­ļā bal­sī, no vi­sas sirds. Es vairs ne­lū­dzu, lai Dievs pa­sar­gā ma­ni no ares­ta vai lai dod nar­ko­ti­kas. Šo­reiz ma­na lūg­ša­na kon­krē­ta un skaid­ra: – Jē­zu, ja tu esi tas Dievs, vi­sa Ra­dī­tājs, kurš ra­dī­jis zem­i, jū­ru un ma­ni, tad IZ­MAI­NI MA­NU DZĪ­VI!
***
At­bil­de uz lūg­ša­nu ne­bi­ja il­gi jā­gai­da. Pēc pār­is die­nām Viņš iz­mai­nī­ja ma­nu dzī­vi – es kār­tē­jo rei­zi no­kļu­vu cie­tu­mā. – Jē­zu, kā­pēc at­kal cie­tums?!
At­kal es­mu mur­gai­no tē­lu va­rā, ausīs skan ļau­nas bal­sis, acis tos redz. – Tu ne­drīk­sti dzī­vot! VI­ŅI ir re­āli, tās ir būt­nes, ļau­nas būt­nes, ku­ras ir kon­tro­lē­ju­šas ma­nu dzī­vi, mans ve­se­lais sa­prāts ir ie­spiests kaut kur sma­dze­ņu stū­rī­ti. – Tu ne­drīk­sti dzī­vot! Ie­skrie­nos un me­tos ar gal­vu res­tēs. Ne­veik­smī­gi, uz­si­tu ti­kai sev pa­ma­tī­gu pu­nu. Es ne­drīk­stu dzī­vot – jā­pa­ka­ras, jā­pār­griež sev vē­nas. Pēk­šņi KĀDS ma­ni uz­ru­nā vār­dā. Es ne­vie­nu ne­re­dzu, bet skaid­rā lat­vie­šu va­lo­dā dzir­du: – Mār­ci, lūdz Jē­zum pie­do­ša­nu, no­žē­lo sa­vus grē­kus. Dievs ir dzir­dē­jis ta­vu lūg­ša­nu. Šī balss nav ļau­na, tā ir ci­tā­da, vēl man la­bu. Es at­ce­ros sa­vu lūg­ša­nu pirms ne­dē­ļas pie ra­dio­apa­rā­ta. Dievs ir at­sū­tī­jis sa­vus eņ­ģe­ļus! 2 Mo­zus 20:16: – Tad mēs brē­cām uz to Kun­gu, un Viņš pa­klau­sī­ja mū­su bal­si un sū­tī­ja eņ­ģe­li, un tas mūs iz­ve­da no Ēģip­tes (no ver­dzī­bas, sā­pēm, el­les). Es ne­bi­ju pa­ra­dis kā­dam lūgt pie­do­ša­nu, tā­pēc tei­cu: – Es ne­mā­ku lūgt pie­do­ša­nu, es vis­pār ne­mā­ku lūgt! Ska­nē­ja balss: – At­kār­to aiz mums,- eņ­ģe­ļi skai­tī­ja pa­ras­to grē­ci­nie­ku lūg­ša­nu, kā­du to skai­ta cil­vē­ki mā­cī­tā­ja pa­va­dī­bā. Es at­kār­to­ju vārds vār­dā lūg­ša­nu, ku­ra nā­ca no de­be­sīm: – Tēvs, Jē­zus Kris­tus vār­dā es nā­ku pie te­vis lūg­ša­nā, es ti­cu, ka Jē­zus ir Die­va Dēls, ka Viņš ir nā­cis kā cil­vēks virs ze­mes, lai no­mir­tu par ma­niem grē­kiem, ti­cu, ka Viņš ir aug­šām­cē­lies. Viņš ir dzīvs. LŪ­DZU, PIE­DOD MAN MA­NUS GRĒ­KUS! Vi­su, ko es­mu no­da­rī­jis Tev, cil­vē­kiem, sev. Pēk­šņi sa­ju­tu tā­du vai­nas ap­zi­ņu, kas spie­da tā, it kā es at­ras­tos zem Pa­sau­les tir­dznie­cī­bas cen­tra dru­pām pēc 11. sep­tem­bra te­ro­ra ak­ta. No ma­nām acīm iz­sprā­ga asa­ras – prie­ka un no­žē­las asa­ras. Tik skaid­ri ie­rau­dzī­ju sa­vu grē­ku, ka ne­spē­ju no­ti­cēt, ka tos var man pie­dot. Pra­sī­ju: – Vai arī tas un šis grēks man ir pie­dots? At­bil­de ska­nē­ja: – Vi­si ta­vi grē­ki ir pie­do­ti. Dē­mo­nis­kie viep­ļi man vi­sap­kārt pa­grie­za man mu­gu­ru un lū­dzās: – Ne­pie­sauc to Vār­du, mums sāp! Ale­lu­ja, es tur­pi­nā­ju, rau­dā­dams, pie­sau­cot Jē­zus vār­du, un dē­mo­ni pa­zu­da no ma­na re­dzes­lo­ka, no ma­nas dzī­ves! Es rau­dā­ju trīs die­nas, ne­beig­dams lūgt. Drē­bes kļu­va slap­jas no ma­nām asa­rām. Eņ­ģe­lis tur­pi­nā­ja: – Mār­ci, tu bū­si Die­va kalps, la­si Jaun­o De­rī­bu, ej uz drau­dzi, lūdz kat­ru die­nu Jē­zu! 2 Kor 5:17: – Ja kas ir Kris­tū, tas ir jauns ra­dī­jums, kas bi­jis, ir pa­gā­jis, re­dzi, viss ir ta­pis jauns. Jauns prāts, jaun­a
sirds, jauns gars, jaun­a dzī­ve ko­pā ar Die­vu. Ma­nu sir­di un prā­tu pie­pil­da de­beš­ķīgs miers, prieks, mī­les­tī­ba, brī­vī­ba. Es­mu pār­lie­ci­nāts, es zi­nu, es­mu brīvs, man pie­der de­be­sis. Nav vairs pre­tī­gās vai­nas ap­zi­ņas!
Es­mu at­ra­dis kāp­nes de­be­sīs. Jn 14:6 Jē­zus sa­ka: – Es es­mu ceļš, pa­tie­sī­ba un dzī­vī­ba, ne­viens ne­tiek pie Tē­va, kā vien caur Ma­ni. Jē­zus sa­ka: – ES ES­MU KĀP­NES DE­BE­SĪS! Pār­da­bisks Die­va spēks ir ie­nā­cis ma­nī un iz­vil­cis no ma­nis vi­su ne­tī­ro, tur vairs nav al­ko­ho­la, nar­ko­ti­ku, mans prāts ir brīvs, nav vairs uz­mā­cī­gās ļau­nās bal­sis. Lie­kas, ka es­mu mi­ris un jau de­be­sīs! Ne­spē­ju pār lū­pām iz­ru­nāt vairs ne­vie­nu la­mu vār­du. De­be­sis ir no­lai­du­šās pār ma­ni, ne­spiež vairs grē­ku sma­gums. De­be­sis ir šeit, de­be­sis ir ma­nī.
***
Nā­cās at­sē­dēt cie­tu­mā vēl vie­nu ga­du un trīs mē­ne­šus. Šo­reiz tu­rē­ju so­lī­ju­mu Die­vam, kat­ru die­nu re­gu­lā­ri ap­mek­lē­ju cie­tu­ma ka­pe­lu, kur sa­drau­dzē­jos ar tā­diem paš­iem kris­tie­šiem kā es. Vi­ņi man pa­lī­dzē­ja iz­prast Bī­be­li, pie­lie­tot Die­va prin­ci­pus dzī­vē. Es­mu lai­mīgs. Ar Die­vu ne­var būt ne­lai­mīgs! Nā­ku no cie­tu­ma ka­pe­las. Ma­ni kād­rei­zē­jie drau­gi rā­da uz ma­ni ar pirk­stiem: – Re, kur Mār­cis ar sa­vu stan­dar­ta smai­di­ņu se­jā un sa­vām grā­ma­ti­ņām pa­du­sē! Jā, ne­spē­ju slēpt sa­vu prie­ku. Stās­tu sa­vam ne­ti­cī­ga­jam drau­gam: – Zi­ni, es­mu lai­mīgs te, cie­tu­mā. Man te ir la­bi, es­mu brīvs arī cie­tu­mā! Viņš pa­ska­tās uz ma­ni un at­bild: – Mār­ci, tu ne­ap­vai­no­jies, bet tev ir jumts no­rauts. To­mēr – tas ir la­bi! Jā, tas ir la­bi, tas ir brī­nu­mai­ni, tas ir fan­tas­tis­ki, ka ta­vi grē­ki ir pie­do­ti, no­maz­gā­ti, at­ņem­ti.
***
Kopš tās ne­aiz­mir­sta­mās pa­va­sa­ra die­nas, Kad Jē­zus ie­nā­ca ma­nā dzī­vē, nav bi­jis tā­das, kad ne­es­mu lū­dzis sa­vu glā­bē­ju, sla­vē­jis sa­vu Die­vu, mī­ļo la­bo Jē­zu. Nav tā­das die­nas, kad ne­es­mu la­sī­jis grā­ma­tu, ku­ru es­mu ie­mī­lē­jis,- Bī­be­li. No tās die­nas es­mu vien­mēr ko­pā ar brā­ļiem un mā­sām – kris­tie­šiem, ku­ri tic Die­vam. Šīs trīs svē­tās lie­tas – lūg­ša­na, Bī­be­le, drau­dze – arī ir KĀP­NES DE­BE­SĪS, tur at­ro­das Jē­zus. Ja tev, dār­gais draugs, iz­trūkst kaut vie­na no šīm svē­ta­jām lie­tām, tad ne­esi uz kāp­nēm de­be­sīs. Ja vien tu vēl esi spē­jīgs ap­mek­lēt drau­dzi, la­sīt Bī­be­li un ne­da­ri to, tad Dievs te­vi ap­zī­mē par grē­ci­nie­ku. Tu va­ri būt pats go­dī­gā­kais cil­vēks pa­sau­lē, tu va­ri būt kris­tīts, svē­tīts, lau­lāts baz­nī­cā, tu va­ri būt pre­zi­den­ta tu­vā­kais cil­vēks, tev var būt mil­jons ban­kā, bet, ja tev nav tu­vu at­tie­cī­bu ar Die­vu caur Jē­zu Kris­tu, tu ne­esi uz KĀP­NĒM DE­BE­SĪS. Tev ir va­ja­dzī­ga pie­do­ša­na. Nav ne­kā­das at­šķi­rī­bas Die­va priekš­ā starp slep­ka­vu un go­dī­gu cil­vē­ku, ja vi­ņi dzī­vo bez Jē­zus. Rom 3:23 – jo vi­si ir grē­ko­ju­ši un vi­siem trūkst die­viš­ķās go­dī­bas. Ja vē­lies at­brī­vo­ties no dep­re­si­jas un pe­lē­kās ik­die­nas, ja vē­lies bau­dīt de­be­sis, tad Dievs tev sa­ka: Rom 10:13 – Jo ik­viens, kas pie­sauc tā Kun­ga vār­du, tiks iz­glābts. 1 Jn 1:9 – Ja at­zīs­ta­mies sa­vos grē­kos, tad Viņš ir uz­ti­cams un taisns, ka Viņš mums pie­dod grē­kus un šķīs­ta no vi­sas ne­tais­nī­bas. Lūdz šo lūg­ša­nu ko­pā ar ma­ni: – Tēvs, Jē­zus Kris­tus vār­dā es grie­žos pie Te­vis, es es­mu grē­ko­jis pret Te­vi un cil­vē­kiem, lū­dzu pie­dod man ma­nus grē­kus, ie­nāc ma­nā sir­dī, ie­nāc ma­nā dzī­vē, esi mans Dievs. Āmen!
Ja tu pēc lūg­ša­nas ne­sa­ju­ti ne­ko, tas nav sva­rī­gi. Dievs tev ir pie­de­vis un ie­nā­cis te­vī, ta­vā dzī­vē. Tur­pi­ni lūgt Jē­zu kat­ru die­nu, la­si Bī­be­li kat­ru die­nu, at­ro­di drau­dzi ar kris­tie­šiem, ku­ri stu­dē Bī­be­li, lūdz un tu­ras ko­pā, un esi drošs. Ja esi uz KĀP­NĒM DE­BE­SĪS, tad de­be­sis ir ta­vā dzī­vē!
Dalies ar rakstu:

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.