Kā izrādās, fiksētie jeb piestiprinātie plastmasas pudeļu vāciņi rada neērtības patērētājiem, nozīmē papildu izmaksas ražotājiem un, visbeidzot, neatbilst arī zaļās politikas atbalstītāju cerībām. Uz to norāda jaunākais Zviedrijas ziņojums, kurā apgalvots, ka pirmo reizi pēdējo gadu laikā plastmasas vāciņu piesārņojums rietumu piekrastes pludmalēs ir pieaudzis. Un tas noticis vien desmit mēnešus pēc tam, kad Brisele pieņēma regulu, kas aizliedz pārdot plastmasas pudeles bez piestiprinātiem vāciņiem.

Saskaņā ar laikraksta “Aftonbladet” publicēto ziņojumu, plastmasas pudeļu vāciņu skaits Zviedrijas rietumu piekrastē pēdējā laikā ir trīskāršojies. Kā norāda fonda “Uzturēsim Zviedriju tīru” (Keep Sweden Clean), pārstāve, tas daļēji skaidrojams ar piesārņojumu, ko jūra izskalo no citām valstīm. Tomēr viņa arī uzsvēra: cilvēkus kaitina pie pudelēm piestiprinātie vāciņi, un daudzi tos apzināti norauj. Arī zviedru analītiķis Rūne Andersens norāda, ka šāds iznākums nav pārsteigums – viņaprāt, Briseles regula drīzāk kalpojusi kā “birokrātisks pašapliecināšanās vingrinājums”, nevis efektīvs vides aizsardzības pasākums. Viņš uzsver, ka fiksētie vāciņi problēmu neatrisina, bet tieši otrādi – apgrūtina un sadārdzina ražošanu Eiropā.

Vēl pirms attiecīgās regulas stāšanās spēkā Eiropas Bezalkoholisko dzērienu nozares asociācija brīdināja, ka prasība par piestiprinātiem vāciņiem varētu novest pie 50 000 līdz 200 000 tonnu papildu plastmasas ražošanas, izraisīt CO₂ izmešu pieaugumu no 58 līdz 381 miljonam kilogramu un radīt vismaz 2,7 miljardu eiro lielas ekonomiskās izmaksas.

Eiropas Zaļais kurss un daudzas tā prasības ir ne tikai apgrūtinošas, bet dažkārt liekas gluži kaitnieciskas. Klimata vārdā pieņemtie ierobežojumi bieži vien kalpo Eiropas atkarības palielināšanai no Ķīnas ražojumiem. Rezultātā nevis palīdzam videi, bet uzliekam ekonomiskas grūtības iedzīvotājiem abstraktu un nevajadzīgu lietu ieviešanai, kas kalpo liberālu vērtību veicināšanai.