Luiss Zamperini – garo distanču skrējējs no ASV, karagūsteknis, kurš izdzīvoja Japānas cietuma nometnēs. Viņš mēroja garu ceļu no pasaules starpskolu rekorda jūdzes skrējienā 1934. gadā līdz dalībai ziemas Olimpisko spēļu lāpas stafetē Japānā 1998. gadā, kad viņam bija 81 gads.

Zamperini piedalījās Olimpiskajās spēlēs 1936. gadā Berlīnē, 5000 metru distancē viņš noskrēja finiša apli 56 sekundēs, piesaistot Ādolfa Hitlera uzmanību; Uzstādīja valsts rekordu jūdzes skrējienā, neskatoties uz stipru konkurentu spiedienu; nokļuva ASV gaisa spēkos un izdzīvoja aviokatastrofā Otrā pasaules kara laikā; pārcieta divu gadu spīdzināšanas Japānas nāves nometnēs un atgriezās mājās pie vecākiem, kuri jau bija saņēmuši oficiālu telegrammu no Rūzvelta ar līdzjūtības vārdiem (Zamperini uzskatīja par bez vēsts pazudušo); 1984. gadā viņš nesa Olimpisko spēļu karogu Losandželosā.

2014. gada beigās notika Andželīnas Džolijas filmas “Nesalauztais” pirmizrāde, kuras pamatā ir Luisa Zamperini dzīves stāsts.

Luiss Zamperini nomira 2014. gada 2. jūlijā 97 gadu vecumā.

Luī dzīves likumi:

Olimpiskais gars ir kā vējš. Tu nekad neredzi, no kurienes tas nāk un uz kurieni aiziet, bet dzirdi tā balsi. Tu jūti tā spēku. Tevi pārņem prieks, kad apzinies tā augļus. Bet pēc tam paliek atmiņas, jauku dienu atbalss.

Neuztici svarīgus darbus mazpazīstamiem cilvēkiem, sevišķi, ja no viņiem var būt atkarīga tava dzīve.

Vienīgais veids, kā pārvarēt nemieru, ir pieņemt to un iegaumēt, ka tas tevi pavadīs visu mūžu.

Visgrūtākā lieta pasaulē ir spēja piedot. Naids draud ar pašiznīcību. Jo, turot naidu uz kādu, tu dari sliktāk nevis šim cilvēkam, bet sev. Savukārt piedošanai piemīt īsts dziedinošs spēks.

Nekad neizlaid treniņus. Ja visapkārt plosās smilšu vētra, aiztaisi muti ar lakatiņu un skrien. Līst lietus – skrien.

Nekad neesmu aizmirsis, cik lielu ieguldījumu sniedza mana ģimene, lai es gūtu panākumus. Atbalsts ir vajadzīgs ikvienam – pat ja sākumā liekas, ka tu tāpat tiksi galā. Atskaties. Paskaties apkārt. Cik daudz cilvēku ir tavā pusē un atbalsta tevi. Tev nav jāiet savs ceļš vienam pašam.

Izdzīvot jebkurā situācijā, vai tas būtu brīvā dabā vai birojā, nepārtraukti pastāv izdzīvošanas jautājums, cik esi sagatavots un trenēts briesmām. Vienmēr ir jādomā vairāki soļi uz priekšu.

Dzīve nometnē mani norūdīja un iemācīja ar godu nest man uzlikto nastu. Tas man lika nepadoties nekādos apstākļos. Kā reiz teica mans brālis: “Vai viena sāpju minūte nav slavas pilnas dzīves vērta?”

Kad apustulis Pāvils nonāca apcietinājumā, viņš teica: “Lai kādos apstākļos es atrastos, esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir.” Mūsdienu valodā tas skanētu apmēram šādi: pat ja tu nevari kontrolēt to, kas notiek tavā dzīvē, tu pats izvēlies, kā uz to reaģēt.

Ja tevi nepieņem, nokrati putekļus no savām kurpēm un ej tālāk; nevajag izsist durvis. Tu izdarīji to, kas tev bija jāizdara.