2024. gada novembrī Lielbritānijas enerģētikas un klimata izmaiņu ministrs Eds Milibends aizliedza jaunas ogļraktuves, tādējādi sūtot “skaidru signālu” pasaulei par apņemšanos samazināt emisijas. Taču tagad, kad valdība tērē miljoniem mārciņu nodokļu maksātāju naudas, lai no ārvalstīm iepirktu ogles un uzturētu pēdējo lielo tērauda ražotni valstī, šis vēstījums izskatās diezgan pretrunīgs.

12.aprīlī Lielbritānijas parlaments pieņēma ārkārtas likumu, piešķirot valdībai kontroli pār tēraudlietuvi  “British Steel”. Tas notika, jo radās bažas, ka uzņēmuma īpašnieks Ķīnas kompānija “Jingye” varētu slēgt nerentablās krāsnis Skantorpā. Ja tas notiktu, Lielbritānija, kas ir industriālās revolūcijas dzimtene, kļūtu par vienīgo G7 valsti bez savas tērauda ražošanas.

Laikrakstā The Times žurnālists Džims Armitidžs norādījis, ka šī un citas līdzīgas krīzes britu rūpniecībā ir cieši saistītas ar augstajām elektroenerģijas cenām. Pēdējo valdību lēmumi atteikties no lētās, ar oglēm ražotās elektroenerģijas, lai sasniegtu klimata mērķus, ir būtiski ietekmējuši lielos uzņēmumus. Lai glābtu Skantorpas tēraudlietuvi, valdība steidzami piedāvāja iegādāties tūkstošiem tonnu koksa ogļu no Japānas. Tas, protams, tiek darīts par nodokļu maksātāju naudu, un radīs vēl lielākas CO2 emisijas.

Konservatīvo deputāts Nīls O’Braiens asi kritizēja šādu rīcību: “Ir pilnīgi absurdi, ka tikai pirms dažiem mēnešiem Eds Milibends aizliedza ogļu un koksa ieguvi Lielbritānijā un lielījās, ka rāda piemēru pasaulei. Bet tagad valdība uzvedas kā pasaules ubags, kas lūdzas ogles pēdējās tēraudlietuves uzturēšanai.”

Šī situācija kārtējo reizi pierāda, ka Eiropa pagaidām nespēj vienlaikus būt “zaļa” un sekmēt rūpniecisko izaugsmi. Diemžēl Latvija un pārējā Eiropa joprojām nav sapratusi, ka Zaļais kurss, kurš var novest pie ekonomiskās pašnāvības, ir jāpārskata. Valstu ekonomiskajām interesēm jābūt svarīgākām par aklu sekošanu klimata aktīvistu prasībām.