Eiropas Savienība lēnām, bet pārliecinoši atzīst, ka ar atjaunojamiem energoresursiem nepietiek un ka, lai samazinātu atkarību no fosilā kurināmā, tai būs nepieciešama kodolenerģija. Šo pavērsienu visdrīzāk pozitīvi uztvers miljoniem eiropiešu, kuriem kodolenerģija vajadzīga ne tāpēc, lai sasniegtu “videi draudzīgus mērķus”, bet gan lai palīdzētu saglabāt tik ikdienišķas lietas, kā piemēram, apgaismojumu.

Pagājušā gada martā Komisijas priekšsēdētāja Ursula fon der Leiena paziņoja, ka Brisele neuzskata kodolenerģiju par “stratēģiski svarīgu” CO2 izmešu samazināšanas plānos un tā vietā koncentrēsies uz atjaunojamiem energoresursiem. Tomēr tagad ir skaidrs, ka ar neefektīviem atjaunojamiem energoresursiem vien nepietiek, un Eiropas Komisija februāra sākumā paziņoja, ka tiek dibināta “rūpniecības alianse, kas atbalstīs neliela izmēra reaktoru būvniecību līdz 2030.gadam tajās valstīs, kas pašas to gribēs”.

Šo lēmumu nelabvēlīgi uzņēma kodolenerģijas lielākie pretinieki – Vācija, Austrija un Luksemburga, kā arī vairāki kreisi noskaņotie Parlamenta deputāti. Ironiskā kārtā Vācija joprojām ir Eiropas pret kodolenerģiju vērstās koalīcijas līdere, lai gan, pateicoties visu valsts elektrostaciju slēgšanai, tā ir kļuvusi par bloka lielāko elektroenerģijas importētāju un lielā mērā ir atkarīga no Polijas ogļu enerģijas. Tāpat Čehija pašlaik masveidā paplašina savu kodolenerģijas ražošanu, un tās galvenais tirgus ir Vācija.