KĀPĒC ES PUBLICĒJU RAKSTUS, KAS TAVUPRĀT NEIEDERAS MĀCĪTĀJA KOMPETENCĒ

Pēdējā laikā saskaros ar to, ka manu facebook ierakstu dēļ, kādos ir radusies izbrīna un pat nepatika, jo kā gan es, mācītājs būdams, atļaujos publicēt TĀDUS ierakstus, kas viņuprāt nekādi neiet kopā ar maniem mācītāja pienākumiem. Tai pat laikā saņemu atsauksmes no cilvēkiem, ka tieši šie ieraksti, kas daļā izraisa neizpratni, daudziem ir kā atbalsts un iedvesmojums. Ir kādi, kas man atseko, bet daudz vairāk, kas pievienojas.
Mana atbilde uz to ir vienkārša.

1. Esmu kristietis un mana prioritāte ir evaņģēlija sludināšana, draudzes celšana un kristīgo vērtību nostiprināšana sabiedrībā. Tai pat laikā, esmu dzimis Latvijā un esmu latvietis – savas valsts patriots. Militāras agresijas gadījumā pret mūsu valsti, katra Latvijas pilsoņa pienākums ir iestāties par savu valsti, pilsētām, ģimenēm. Gluži tāpat saskaroties arī ar citām agresijas formām, no ārpuses vai iekšpuse, kas apdraud mūsu valsts satversmi, neatkarību, cilvēktiesības un pastāvēšanu, ko var apzīmēt arī kā nepieteiktu karu, mans kristieša un pilsoņa pienākums ir iestāties par savu valsti. Viss ir vienkārši – “Par Dievu, par Latviju”! Runāt patiesību, rakstīt patiesību, izplatīt patiesību, ne tikai Bībeles atziņas, bet arī patiesību par notiekošo valstī, ir VISSPĒCĪGĀKIE ieroči cīņā ar netaisnību.
Jēzus mums kristiešiem skaidri ir norādījis, kā jāizturas pret cilvēkiem mums apkārt. Lūkas evaņģēlijā (10: 25-37) aprakstīts stāsts par žēlsirdīgo samarieti, kurš, pretēji diviem citiem garāmgājējiem, kas bija tā laika ticīgie kalpotāji, bet vienaldzīgi pagāja garām un nepalīdzēja ievainotajam ceļa malā, ne tikai apstājās, bet arī sniedza pirmo palīdzību un nodrošināja arī tālāko nepieciešamo aprūpi. Jāpiemin, ka vēsturiski samarieši un jūdi ne tuvu nebija draugi, drīzāk ienaidnieki.
Kristieši! Nepaiesim garām savam tuvākajam, kurš nebūt nav tikai tavs brālis draudzē, bet arī tas, kurš ir tev blakus, tev tuvumā, visapkārt – mūsu tauta!

2. Latvijas draudze ir visas draudzes kopā, kas veido Kristus miesu. Katrai draudzei, katram mācītājam ir sava dāvana un vieta konkrētos laikos un vietās, lai draudze būtu pilnīga un efektīvi izpildītu savu misiju. Šobrīd saprotu no Dieva un tas ir manā sirdī, darīt to, ko daru par slavu Dievam. Mums kristiešiem pirmkārt ir jāpieņem katru draudzi, mācītāju, kā dāvanu nevis, kā kaut ko nepieņemamu, tikai tāpēc, ka atšķiras darbības veids.

3. Jāatzīst, ka ir liela daļa patiesības pasaulīgo(neticīgo) nicīgi paustajās domās, uzskatos par ticīgajiem, kuri negrib paši neko domāt, spriest, analizēt un arī uzdrošināties darīt, bet patiesībā sava gļēvuma vai “ticības” dēļ dzīvo ar ideju, ka par visu jau padomās un visu jau izdarīs pats Dievs. Dievs nedarīs mūsu vietā to, ko Viņš sagaida no mums! Neviens cits mūsu vietā neradīs vidi , kurā dzīvojam, kā vien paši. Lai Dievs varētu svētīt Latviju, mums jāizdara sava daļa.

4. Noslēgumā vēlos piebilst, ka, kristietība neaprobežojas tikai ar sarunām, pārdomām vai aktivitātēm ar vai par Dievu. Katram kristietim ir arī parastas, cilvēcīgas, garīgas, emocionālas un fiziskas vajadzības, par ko runāt, rūpēties un praktizēt.

/Mārcis Jencītis/