Kanādā asistētā pašnāvība un eitanāzija sākotnēji tika piedāvāta tikai tiem, kuri slimo ar neārstējamu slimību un kuriem atlicis nedaudz līdz mūža beigām. Tomēr dažu gadu laikā eitanāzija ir kļuvusi pieejama gandrīz ikvienam, kas cīnās ar nopietnu hronisku slimību vai invaliditāti un ne tikai. Arī tie kanādieši, kas saskaras ar risku kļūt par bezpajumtniekiem un nonākt nabadzībā, jūtas spiesti izbeigt savu dzīvi, nevis “apgrūtināt” iestādes. Daudziem piekļuve eitanāzijai ir vienkāršāka un lētāka nekā nepieciešamā ārstēšana vai aprūpe. Turklāt 2024. gada martā tiks apstiprināta eitanāzija garīgo slimību gadījumos.

Satraucošo situāciju raksturo gadījums, kad paraolimpiete un veterāne Kristīne Gotjē lūdza pašvaldībai uzstādīt viņas mājā kāpņu pacēlāju. Tā vietā sieviete saņēma vēstuli ar jautājumu, vai viņa kādreiz ir apsvērusi iespēju izdarīt asistētu pašnāvību.

Pagājušā gada janvārī vairāk nekā 50 organizācijas brīdināja, ka eitanāzijas programma rada eksistenciālus draudus cilvēkiem ar invaliditāti, devalvējot viņu dzīvības un sniedzot valstij attaisnojumu, lai atteiktos no saviem pienākumiem pret neaizsargātiem pilsoņiem. Kanādai būtu jāuzlabo veselības aprūpes pakalpojumi cilvēkiem ar invaliditāti un jāpalīdz viņiem dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, nevis jāpiedāvā asistēta nāve kā risinājums.

Kanāda ir brīdinājums pasaulei par to, kur mūs ved “tiesības nomirt”.