Vai jūs zināt, kāpēc tā sauktā “aizejošā vara” tomēr neaizgāja, bet nedaudz citā formā palika pie varas? Pie vainas ir latviešu līderu lepnība.

Ja Gobzema partija un “Suverēnā vara” būtu apvienojušas spēkus ar LPV, tad pēc 1. oktobra vēlēšanu rezultātiem šis politiskais spēks būtu ieguvis otru lielāko mandātu skaitu Saeimā ar vairāk nekā 13% atbalstu. Šādu partiju nevarētu ignorēt un tā visticamāk tiktu iesaistīta koalīcijas veidošanas sarunās.

Ja notiktu brīnums un visām opozīcijas partijām, t.sk. visām sīkpartijām, kuras tika aicinātas, būtu izdevies apvienoties un izveidot kopīgu opozīcijas bloku, tad šāda partija vēlēšanās būtu ieguvusi gandrīz 18%. Šādi rīkojās Burovs, parakstot vienošanos ar LPV, un tagad viņa partija “Gods kalpot Rīgai” ir pārstāvēta Saeimā.

Ja partiju līderi būtu spējuši konstruktīvi domāt un palikt malā savu lepnību, nevēlēšanos piekāpties kādos jautājumos, neiedomātos sevi par pasaules centru, domātu patiesi par visas tautas labumu un vienotos, tad parēķinot kopā mēs Saeimā būtu 25 deputāti. Tad neviens nerunātu par Kariņa valdību, bet gan par pārmaiņu valdību, jo jaunajām un opozīcijas partijām būtu pietiekams mandātu skaits, lai pašas izveidotu koalīciju.

Varētu sākties Latvijas “pavasaris”, mēs varētu aizmirst par lokdauniem un obligātu potēšanu, par izvirtības propogandu skolās un sabiedrībā, cilvēki varētu uzelpot no pārmērīgā nodokļu sloga, uzņēmēji varētu sākt strādāt un pelnīt un kristīgās vērtības būtu cieņā.

Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir četri gadi, bet vai mēs ko mācīsimies no iepriekšējās pieredzes?