Jautājums “Par četru dienu un 32 stundu darba nedēļu” nav viennozīmīgs. Man tas drīzāk atgādina pagājušos laikus un sociālismu. Pirmā brīdī tas liekas ļoti pievilcīgi priekš darbiniekiem, tomēr tas ilgtermiņā radīs negatīvu ietekmi Latvijas valstij. To ieviest, lai pēc tam atceltu, izmaksās, visticamāk, miljonus.

Pāreja uz četru dienu darba nedēļu varbūt ir iespējama augsti attīstītajās valstīs, bet pie mums ir zema darba produktivitāte. Pēc 2021.gada datiem tā ir piektā zemākā Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka samazinot darba stundu skaitu, valsts gūs mazāk ieņēmumus.

Šis ir risinājums ne no pareizās puses. Darbaspēkam un uzņēmējiem vajag samazināt nodokļus, tad viņi pelnīs vairāk un varēs atļauties strādāt mazāk un arī valstī ienesīs vairāk nodokļus, samazinot ēnu ekonomiku. Lielākā daļa darbinieku nebūtu gatavi samazināt darba apjomu, ja viņiem vienlaicīgi samazinātu darba samaksu. Pie mums darbinieki vairumā gadījumu strādā, lai segtu izdevumus izdzīvošanai, nevis tērē to labsajūtai. Tāpat arī uzņēmēji nebūs gatavi maksāt to pašu algu par mazāku darba apjomu.

Šis varētu būt līdzīgi pandēmijas laikam, kad ierobežoja cilvēku iespējas strādāt, bet daudzi saņēma pabalstus no aizņemtās naudas par nestrādāšanu. Valsts kredīta apkalpošana prasa milzīgus līdzekļus, tādēļ mums ir jādomā kā naudu pelnīt nevis aizņemties.

Pēc Ekonomikas ministrijas speciālista Oļega Barānova aptuveniem aprēķiniem šis piedāvājums samazinās kopējo ieņēmumu valstī par 15%. Valsts vajadzībām līdzekļu būs mazāk, bet vairāk vajadzēs tērēt ierēdņu algām. Ja kādam no šī ir labums, tad tas atkal varētu būt valsts sektora darbiniekiem.

Jau Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēdē tika teikts, ka šādu samazinātu darba stundu skaitu var īstenot konkrētā uzņēmumā, piemēram, veidojot koplīgumu. Nevajag to pataisīt par obligātu visām nozarēm valstī, to var veidot vienīgi kā eksperimentu, kuru nevarētu attiecināt uz visu valsti. Un arī tas visdrīzākais būs tukša laika un līdzekļu tērēšana.

Pasaulē ir pieredzēti šādi eksperimenti, kur īsā laika posmā četru dienu darba nedēļā darbinieku entuziasms ir uzrādījis labus rezultātus, tomēr ilgtermiņā četru dienu darba nedēļa ir neproduktīvāka par esošo piecu dienu darba nedēļu. Līdzšinējie eksperimenti ir bijuši veiksmīgi tikai uzņēmumu līmenī nevis valsts līmenī.

Latvijā jau pastāv iespēja samazināt darba stundas privātos uzņēmumos, vēl pastāv iespēja strādāt attālināti. Tas nozīmē, ka faktiski šim likumprojektam nav liela nozīmē, jo juridiski to jau tagad var īstenot privātajā sektorā.

Publiskajā pārvaldē bija piemērs ASV Jūtas štatā, kad pārgāja uz četrām darba dienām, taču to atcēla pēc 3 gadu izmēģinājuma 2011.gadā.

Secinājums: šādas izmaiņas būtu tikpat bezjēdzīgas kā pulksteņa pagriešana katru gadu, kas rada šķietamību, ka mums ir vairāk laika, bet patiesībā nemaina neko.

Par šo izskatāmo jautājumu ļoti konkrēti un saprotami izsakās Bībelē Pāvils vēstulē 2.Tesaloniķiešiem 3:10: “(..) Jo kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.”

Konteksts. Šodien Saeimā darba kārtībā bija iekļauts Latvijas pilsoņu kolektīvā iesnieguma “Par četru dienu un 32 stundu darba nedēļu” turpmāko virzību. Saeima neviennozīmīgi nolēma atbalstīt četru dienu un 32 stundu darba nedēļu ar 53 PAR, 26 PRET, 8 ATTURAS, 6 NEBALSO. Es balsoju PRET.