21.janvārī Francijas parlamentā noticis nozīmīgs pavērsiens – izskatot eitanāzijas likumprojektu, senatori būtiski mainījuši tā saturu, atkārtoti nostiprinot aizliegumu uz eitanāziju. Tika noraidīts galvenais pants, kas paredzēja tiesības izraisīt nāvi pacientiem dzīves beigās. Tā vietā pieņemta norma, kas garantē tiesības uz iespējami labāko sāpju un ciešanu mazināšanu līdz pat nāvei. Senatori apzināti stiprināja dzīvības aizsardzību, ieviešot papildu drošības mehānismus, tostarp kolektīvo sirdsapziņas klauzulu, ko bija pieprasījušas reliģiskās institūcijas. Tas apliecina, ka ticīgo un baznīcu balss politiskajā procesā nav ignorēta. Kolektīvā sirdsapziņas klauzula Francijas eitanāzijas likuma kontekstā nozīmē, ka ne tikai atsevišķi mediķi, bet arī veselas institūcijas, piemēram, slimnīcas, aprūpes nami, hospisi, īpaši tie, kas balstīti reliģiskās vai ētiskās vērtībās, var atteikties piedalīties eitanāzijā vai asistētā pašnāvībā, ja tas ir pretrunā viņu pārliecībai.

Vienlaikus no likumprojekta tika svītrots noziegums par eitanāzijas kavēšanu, par ko sākotnēji bija paredzēts sods līdz diviem gadiem cietumā un ievērojams naudas sods. Tas noticis par spīti valdības atbalstam šādai normai. Tas nozīmē, ka mediķi un aprūpētāji netiks kriminalizēti par dzīvības aizstāvēšanu. Diemžēl medicīniski asistētā nāve tika saglabāta likumprojektā.

Šis parlamenta lēmums skaidri parāda, ka eitanāzija nav “aprūpe”, un cieņa nozīmē nevis tiesības uz nāvi, bet pienākumu nodrošināt paliatīvu aprūpi un cilvēcīgu attieksmi līdz mūža galam.