ES tirdzniecības līgums ar Indiju Briselē tiek pasniegts kā liels ekonomisks un ģeopolitisks panākums. Taču aiz skaistajiem virsrakstiem slēpjas arī cita realitāte — klusa un pakāpeniska legālās migrācijas paplašināšana uz Eiropu. Tieši tirdzniecības vienošanās fonā ir noslēgts arī migrācijas līgums jeb “Visaptveroša sadarbība mobilitātes jomā”. Kritiķi uzsver, ka Brisele šādi migrācijas politiku veido netieši – caur tirdzniecības sarunām, apejot gan nacionālās valdības, gan plašākas sabiedriskās diskusijas. Vienošanās paredz ātrākas vīzas, ilgākas uzturēšanās atļaujas un pat īpaša ES migrācijas biroja izveidi Indijā, kas palīdzētu cilvēkiem jau iepriekš iekļauties Eiropas migrācijas shēmās.

Problēma ir arī tajā, ka, tiklīdz šādas saistības tiek noslēgtas ES līmenī, tās automātiski attiecas uz visām dalībvalstīm. Valdībām paliek maz iespēju kaut ko mainīt, pat ja sabiedrības bažas par migrāciju pieaug.

Eiropas Komisija sola, ka legālā migrācija tiks līdzsvarota ar stingrāku atgriešanas politiku. Taču līdzšinējā pieredze liek par to nopietni šaubīties. Kamēr politiķi runā par robežu kontroli, migrācijas saistības tiek iestrādātas tirdzniecības līgumos. Šāda divkosība tikai palielina sabiedrības neuzticēšanos ES vadītājiem.