Vairums Eiropas valstu līderu 6.novembrī pamodās realitātē, kas krasi atšķīrās no tās, uz kuru viņi cerēja. Herisas uzvara būtu sagaidīta ar “kolektīvu atvieglojumu”, tā pagājušajā nedēļā gaisotni raksturoja Stīvens Blokmans, Briselē bāzētā Eiropas politikas pētījumu centra vecākais pētnieks. Tomēr notika citādi, un Tramps guva pārliecinošu uzvaru, iegūstot par pieciem miljoniem vairāk balsu nekā Kamala Herisa. Republikāņu partija ieguva arī vairākumu Senātā, un pašreizējās prognozes paredz Republikāņiem nelielu vairākumu arī Pārstāvju palātā. Vēlēšanu rezultāti paredz Trampam uzvaru pilnīgi visos svārstīgajos štatos, kas parāda graujošu Herisas sakāvi, jo viņa praktiski visos virzienos ir zaudējusi.

Ļoti apbēdināta ir Briseles Eiropas Parlamenta sociāldemokrātu grupa. Tās vadītāja Garsija Pereca nāca klajā ar īsu paziņojumu, kurā viņa ne tikai nesveic jaunievēlēto prezidentu, bet pat nepiemin Trampa vārdu un drīzāk aicina uz sava veida pretošanos.

Lielākā daļa vilšanās ir apslēpta zem virspusējām frāzēm, jo ES līderi, gaidot nākamos četrus gadus, steidzas apsveikt uzvarētāju. Galu galā, neraugoties uz visām runām par Eiropas stratēģisko autonomiju, Briseles politika kopš Ukrainas kara sākuma ir padarījusi Eiropu tikai atkarīgāku no ASV gan drošības, gan enerģētikas ziņā.

Eiropas pirmais apsveicējs bija viens no nedaudzajiem, kas to patiešām domāja nopietni: Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns. Viņš bija visskaļākais Trampa atbalstītājs kampaņas laikā un pirms dažiem mēnešiem pat apmeklēja Trampa “Maralago” māju, lai apspriestu miera jautājumu Ukrainā, neskaitāmas reizes uzsverot, ka Tramps ir mūsu labākā iespēja beidzot izbeigt konfliktu ar diplomātiskiem līdzekļiem. Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu apsveica Trampu ar “vēsturē lielāko atgriešanos”, kura būs “jauns sākums Amerikai”.

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Ursula fon der Leiena “sirsnīgi” apsveica Trampu platformā X, vēlot labas transatlantiskās attiecības turpmākajos gados. Neilgi pēc tam sekoja arī Vācijas, Francijas, Spānijas un Itālijas vadītāju apsveikumi. Francijas prezidents Makrons atzina, ka dažos viedokļos un politikā varētu būt domstarpības, taču solīja tās pārvarēt un sadarboties ar Vašingtonu.

Arī prezidentam Zeļenskim neatlika nekas cits, kā apsveikt Trampu ar “iespaidīgo uzvaru vēlēšanās”, tomēr viņš sacīja, ka cer, ka globālās drošības jautājumos Baltais nams ievēros “miera caur spēku” pieeju un turpinās atbalstu Ukrainai no ASV puses. Svarīgi norādīt, ka liberāļu daudzinātā draudzība starp Putinu un Trampu nav īstenojusies. Kremļa preses sekretārs paziņoja, ka Putins neplāno apsveikt Trampu ar uzvaru vēlēšanās.

Nav noslēpums, ka Tramps plāno samazināt ieroču piegādes Ukrainai, kā to acīmredzot vēlas lielākā daļa ASV vēlētāju. Viņš arī teica, ka vēl pirms stāšanās amatā janvārī varētu veicināt pamiera līguma noslēgšanu starp Kijevu un Maskavu, kas galu galā kļūtu par pamatu ilgstošam miera līgumam. Neatkarīgi no tā, vai šī pieeja patīk Zeļenskim vai Briselei, deeskalācija ir gan viņa tautas, gan Eiropas interesēs, tāpēc cerēsim, ka Trampam tas izdosies.