DEZINFORMĀCIJA UN NEIDENTIFICĒJAMI ACULIECINIEKI – VAI TIEŠĀM?

Nesen portālā „Delfi” parādījās raksts ar nosaukumu „Sērga bez vakcīnas: dezinformācija par Covid-19 Latvijā” (autore Katrīna Žukova): https://bit.ly/38chUZD , kurā tiek apgalvots, ka manos rakstos tiek pausta dezinformācija par Covid-19 Latvijā, kā arī pieredzes stāstos dalās „neidentificējami aculiecinieki, kas sniedz savu alternatīvo redzējumu par Covid-19”. Tādā veidā Delfi žurnālisti apšauba cilvēku patieso pieredzi slimnīcās, ikdienā un dažādās dzīves situācijās.

Taču jautājums ir, vai paši žurnālisti atklāj to cilvēku vārdus, kuri, piemēram, ir iesnieguši sūdzības, lai uz to bāzes izveidotu raidījumu? Kā labu piemēru var minēt LTV1 raidījumu „Aizliegtais paņēmiens”, kur cilvēkiem, kas sūdzējušies par draudzi, tiek aizklātas sejas, nav zināmi to vārdi un pat izmainītas balsis, tajā pašā laikā draudzes cilvēku vārdi, to dzīvesvieta un izskata aprises mierīgi tiek atklātas televīzijā.

Mediji apgalvo, ka vakcinācija nebūs obligāta, tomēr, apskatot pieejamo vakcinācijas plānu nākamajam gadam, rodas jautājums – vai tiešām visi skolotāji, policisti, kā arī cilvēki ar hroniskām slimībām varēs izvēlēties – vakcinēties vai nē? Tomēr mūs uzskata par dezinformatoriem, kas apgalvo, ka vakcīna, izskatās, būs obligāta.

Nesen Latvijas Radio tika paziņots „jauns rekords” – 10,1% saslimušo. Nebija pateikts, ka tika veikti 10 344 testi, no kuriem 1040 izrādījās pozitīvi, tie sastāda 10,1 %. Ja būtu veikti 30 000 testi un 3000 būtu pozitīvi, tie arī sastādītu 10%. Vai tas tiešām ir „rekords”? Tātad, kas patiesībās dezinformē sabiedrību?

Manis publicētā informācija nekad netiek pausta kā konkrētu faktu noliegšana vai tieši otrādi – apgalvojums uz konkrētu patiesību. Šie raksti ir veidoti, lai cilvēkus aicinātu, pirmkārt, domāt, nevis vienkārši uzticēties pāris oficiālajiem medijiem Latvijā, kas būtu normāla un veselīga prakse mūsdienu cilvēkam. Otrkārt, cilvēki ir aicināti dalīties pieredzē, lai ikviens varētu ieraudzīt ne tikai oficiāli pieejamos statistikas datus vai medijos pasniegto informāciju, kas ir  tendēta būt diezgan pretrunīga, vienvirziena veida, bez viedokļu dažādības, bet arī, lai cilvēki izdarītu secinājumus no tā, kas notiek mūsu pašu līdzcilvēku dzīvēs. Šī nepieciešamība salīdzināt reālo pieredzi ir radusies ļoti daudziem cilvēkiem, jo publiski pieejamā informācija bieži vien nesakrīt ar to, ko cilvēki redz ikdienā. Cilvēki dzīvo objektīvas informācijas vakuumā un ir absolūti nepieciešama alternatīva šai „mainstream” informācijas pasaulei.

No kurienes gan rodas pieredzes stāsti? Kā jau pamanījāt, ir pieejami raksti jautājuma formā, kur cilvēki komentāros dalās ar pieredzēto. Tie ir reāli cilvēki ar vārdiem un uzvārdiem, kuri paši izvēlas pastāstīt savu viedokli komentārā. Tā kā mans sekotāju pulks ir diezgan liels, ir simtiem komentāru, kas parādās zem rakstiem. Tas ir pietiekoši liels skaitlis, lai varētu izdarīt kādus secinājumus. Cilvēkus, kas komentē nevarētu nosaukt par „neidentificējamiem aculieciniekiem”, jo viņu vārdus var aplūkot pie katra raksta. Otrkārt, man dažādi cilvēki iesūta arī personīgi savu pieredzi, dažkārt pat video formātā. Reizēm tie tiek publicēti, taču neminot cilvēka identitāti saprotamu iemeslu dēļ, lai neizceltos sarežģījumi ar darba devēju un citiem pretēji noskaņotiem cilvēkiem. Bieži tās ir amatpersonas, kas iesūta savus stāstus. Nesen novērsām iespējamu provokāciju ar ieroča pielietošanu pateicoties manai publikācijai, kurā, protams, netika minēts informācijas avots. Taču pēc VDD zvana tika iedota visa informācija un provokācijas tika novērsta. Tāpat publikācija par konfliktu ar apsargu, kas bija reāla cilvēka iesūtīts video, pēc kura publicēšanas Maxima izteica atvainošanos un video autors izteica pateicību.

Lai salīdzinātu informāciju, tiek sniegtas arī atsauces, tostarp uz Latvijas medijiem vai statistikas datu bāzes. Vai informācijas salīdzināšanu, dalīšanos pieredzē un secinājumu izdarīšanu var nosaukt par dezinformāciju, kā to apgalvo Delfi un citi mediji, kas pēdējā laikā atklāti pauž savu satraukumu?

Kādēļ tieši Covid pandēmijas laikā sāka atdzimt jēdziens „dezinformācija”, kas bija aktuāls Padomju laikos? Kādēļ visus šos gadus, saskaroties ar gripas epidēmijām un citām slimībām, varēja pastāvēt viedokļu dažādība un izvēles brīvība?

Gaidām nākamo aptauju un nākamos rakstus, kas veidoti uz aculiecinieku teiktā bāzes. Noskaidrosim patiesību, domāsim, secināsim, būsim informēti, kas patiesībā notiek.

 Lai Dievs svētī!