Mirst Rabinovičs.
Briesmīga Tiesa, ercenģeļi, personīgā lieta…
— Sievu krāpi?
— Nū, tā kā…
— Skaidrs. No nodokļiem izvairījies?
— Nu, ne gluži, bet…
— Arī skaidrs.
Un tā par katru punktu. Saprotams, kā jau dzīvs cilvēks. Kurš gan ir bez grēka? Izdara secinājumus:
— Vārdsakot, tu esi kārtīgs vīrs, bet daudz kļūdu pieļāvi. Tava viltotā bankrota lieta vien ir nepiedodams pārkāpums! Īsāk sakot, lai kā mēs gribētu tev palīdzēt, tas nav reāli. Notiesāts uz mūžu ellē!
Ienāk pavadoņi, laipni, bet stingri paņem viņu pie rokām un aizved prom.
Bezgalīgie koridori, durvis, durvis. No kaut kurienes dzirdami kliedzieni, vaidi. Smird pēc deguma. Uz durvīm plāksnes: “Īri”, “Malajieši”. Uz kādām durvīm pat ir uzraksts “Inuīti”. Pieved Rabinoviču pie durvīm ar uzrakstu “Ebreji”.
— Nu, lai veicās, grēciniek, – un iegrūž iekšā, saucot: “Pieņemiet vēl vienu!”.
Rabinovičs ienāk, skatās apkārt ar bailēm. Karstums. Taču, lūk, vīnogu alejas redzamas, apelsīnu plantācija, netālu pieklājīga paskata mājiņas – baltas ar metāla jumtiem. Lauki apstrādāti, visapkārt automātiskās laistīšanas sistēmas. Bet uz horizonta – vispār kaut kāda megopolise, debesskrāpji, stikls-betons-ainavu dizains.
Te viņam klāt piebrauc vīrietis uz ktuta kvadracikla un pasniedz viņam ķiveri:
— Šalom! Jauniņais? Braucam, aizvedīšu līdz mājām.
— А-a-a… Šalom! Sakiet, tas visapkārt ir elle?
— Tieši tā.
— Bet kā tad ar tuksnesi, mūžīgām liesmām, velniem ar katliem un dakšām?
— Oj, draugs. Tu vēl neredzēji, kas te bija pirms 60 gadiem! Nācās daudz ko pārtaisīt!