Reiz ēzelītis atgriezās mājās ļoti priecīgs, laimīgs un lepns.

Māte viņam jautāja, kāpēc viņš ir tik laimīgs, kas noticis?

– Mammīt, mani uzticēja kādam Jēzum, un kad mēs iegājām Jeruzalemē, cilvēku pūļi man sauca:

“Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Lai ir slavēta mūsu Debesu Tēva valstība!” Un viņi klāja drēbes un zarus manā priekšā!

Tad māte atbildēja viņiem:
– Atgriezies uz pilsētu, bet šoreiz viens pats.

Nākamajā dienā ēzelītis aizgāja uz pilsētu viens pats, un atgriezies mājās viņš bija ļoti bēdīgs.

– Mamma, tas nevar būt!
Mani neviens nepamanīja, bet kad pievērsa uzmanību, vienkārši izmeta ārā no pilsētas!

Viņa mamma paskatījās uz viņu un pateica:
– Dēliņ, bez Dieva tu esi vienkārši ēzelis.