ACULIECINIEKI: CILVĒKU VESELĪBAS PROBLĒMAS COVID-19 IEROBEŽOJUMU DĒĻ

Apkopota informācija un tapis raksts no sērijas: Noskaidrosim patiesību! Esi aktīvs, dalies, komentē, laiko! Oriģinālraksts – “NOSKAIDROSIM PATIESĪBU PAR NOTIEKOŠO MEDICĪNAS IESTĀDĒS” facebook.com/marcisj/posts/, 23.11.2020.

CILVĒKU VESELĪBAS PROBLĒMAS COVID-19 IEROBEŽOJUMU DĒĻ

Savā pieredzē dalās cilvēki, kuriem pašiem vai līdzcilvēkiem ir bijusi vajadzīga medicīniska palīdzība, taču tā nav sniegta vai nav sniegta pilnvērtīgi Covid-19 ierobežojumu dēļ. “Pazīstams cilvēks laicīgi nesaņēma ārstēšanu, un tagad izlaists uz mājām, lai nomirtu. Konstatēja vēzi, bet vairs nevar palīdzēt. Iespējams, ja nebūtu Covid-19, būtu citādāk,” saka Pēteris un turpina, “Radinieci situācijā, kad vajadzēja vest uz slimnīcu, Ātrā palīdzība nolēma atstāt mājās.” Beāte ir pamatoti uztraukusies par veciem cilvēkiem: ““Pirmā viļņa” laikā manai vecmammai ar sirds problēmām pierakstu nepieņēma neviena Rīgas slimnīca, jo, redz, ir kovids, nācās vest uz privātu Ogres klīniku. Ko darīt vecam cilvēkam bez sava transporta, ja vēl pa ceļam iespējams noģībt?” Savukārt, Ineta personīgi saskārās ar problēmām valstī esošās situācijas dēļ: “Tas ir murgs, kas notiek saistībā ar Covid-19 ierobežojumiem! Sakarā ar manu pašreizējo veselības stāvokli, man ir vajadzīgi atkārtoti medicīniskie izmeklējumi un speciālista apmeklējums. Zvanot uz vairākām medicīnas iestādēm, lai pieteiktos vizītei pie speciālista un izdarītu izmeklējumus, atbilde bija: “STOP! Tagad jūs to izdarīt nevarat pat par maksu, jo Covid-19! Zvaniet, lūdzu, pašās gada beigās vai janvāra sākumā, tad varbūt ko zināsim par nākamo gadu!”” Arī Lauma neklusē un dalās: “Pavasarī vienam paziņam atcēla sirds operāciju, lai gan viņam tā bija svarīga, lai jebkurā brīdī nebūtu infarkts. Sievietei ar ādas vēzi atlika starošanu uz 1,5 mēnešiem. Tagad rudenī rindas uz pārbaudēm un pie speciālistiem garas, un netiec, kamēr nav negatīvs Covid-19 tests. Cilvēkiem laukos bez sava auto ar autobusu jābrauc taisīt testu un pēc tam 2 stundas jāsēž ārā aukstumā, gaidot autobusu atpakaļ. Vasarā, kad bija mierīgi, paziņai un viņas bērnam bija saskare ar Covid-19 pozitīvu cilvēku, uz analīzēm vairāk kā nedēļa bija jāgaida un līdz testam varēja mierīgi staigāt apkārt bez jebkādiem ierobežojumiem.”

Ir pamats uztraukumam, kas notiks ar cilvēkiem, kuriem tagad ir vajadzīga medicīniskā palīdzība, bet kuri vienkārši to nesaņem! “Es personīgi zinu cilvēku, kurš apmēram 3 mēnešus gaidīja rindā, lai pārbaudītu vairogdziedzeri, jo visu laiku bija paātrināta sirds darbība un ne pārāk labi ar sirdi, bet bez maz vai pēdējē brīdī viņai paziņoja, ka šī vizīte tiek atcelta, jo “tas neesot tik steidzami”. Bet nepajautāja, kā cilvēks jūtas, neko! Ja nu tam cilvēkam ir jau reāli traki, slikti? Kuru tas interesētu,” Sandru emocionāli uzrunā netaisnība. “Man ļoti labi pazīstamai sievietei martā bija paredzēta plānveida operācija. Kad tuvojās laiks tās veikšanai, jo vispirms ir jāsavāc dažādas analīzes, jāpierakstās pie anesteziologa uz konsultāciju utt., piezvanīja no slimnīcas un operāciju atlika Covid-19 dēļ. Oktobra beigās piezvanīja, ka operācija ir pēc desmit dienām. Mana paziņa teica, ka tik ātri nevar visu sagatavot. Operācija tagad nozīmēta uz decembra vidu. Kā būs, vēl nezinu,” nobažījies ir Arnis.

Ilona detalizēti dalās ar savu negatīvo pieredzi valsts uzlikto ierobežojumu dēļ: “Manam vīram bija problēmas šajā laikā. Atnākot mājās no darba, viņam bija ļoti lielas sāpes cirksnī, tādas, ka nevar pastaigāt! Sāka celties temperatūra! No sākuma zvanījām ģimenes ārstam! Viņam pateica, ka viņu nepieņems, jo viņam ir paaugstināta temperatūra! Vispār biju šokā par to, ka cilvēkam atsaka palīdzību, ja tev ir ļoti stipras sāpes cirksnī, bet, ja tev paaugstināta temperatūra, tad viņi laikam domā, ka tas ir Covid-19 un mirsti nost! Pateica tik, ja paliek sliktāk, lai sauc Neatliekamo medicīnisko palīdzību! Tad mans vīrs teica, ka varbūt jāiet atgulties un būs labi. Bet pēc stundas palika sliktāk, sāpes pieauga un temperatūra arī! Izsaucu Ātros! Atbrauca diezgan ātri! Dzīvojam daudzstāvu mājā, 4. stāvā. Kad atbrauca Ātrā palīdzība, bija zvans, lai viņš kāpjot lejā pie viņiem uz mašīnu. Man atkal šoks, parasti mediķi nāca pie pacienta, tagad pašam kaut vai rāpus jālien, lai tiktu pēc palīdzības. Tad mašīnā viņu izmeklēja. Un viņu aizveda uz Stradiņu slimīcu. Tur viņu ielika tādā palātā, kur bija tik kušete un izlietne. Un, protams, taisīja testu uz Covid-19. Kamēr testam nav atbildes, kas ir 6 stundas, tu tur sēdi, un tev vēl aizslēdz durvis. Un kušete, kas tur ir, ir pilnīgi plika, nav ne spilvena, ne segas! Tualetes šajā telpā nav. Un tu pat reāli uz viņu tik nevari, jo esi ieslēgts kā kaut kādā cietumā! Pēc 6 stundām atnāk atbilde, ka kovids nav. Un tad vīru pārveda uz palātu. Veica visus izmeklējumus. Palātā viņš bija viens. Palāta ļoti plaša. Tur viņš bija nepilnu nedēļu, un tad pirmspēdējā dienā viņam blakus tik ielika pacientu! Bet tas viss piedzīvotais liek domāt, ka ir medicīnas darbinieki, kuri visus uzskata tikai par Covid-19 pacientiem. Un, ja tu nonāc slimnīcā, tevi iespundē aiz aizslēgtām durvīm.” Tas liek padomāt!

KO CILVĒKI DOMĀ PAR ŠO SITUĀCIJU UN KĀ VIŅI JŪTĀS?

Liela daļa cilvēku baidās iet pie ārsta, pat ja tas ir nepieciešams, un arvien vairāk cilvēku valdības izsludinātie ierobežojumi rada negatīvas emocijas. Tas, kas it kā ir domāts mūsu pašu labā un mūsu drošībai, rada pretēju efektu – cilvēki jūtas nedrošāk kā jebkad. Daļa aptaujāto cilvēku domā, ka tas viss ir šovs, lai mums liktu domāt, ka Latvijā ir ārkārtas situācija, daļai tas viss šķiet pretīgi un baisi, citi uzskata, ka maskas ir stulbas, vēl citie – ka tā visa ir afēra. Renārs ir tiešs: “Notiek atklāts karš pret cilvēkiem. Tas ir tīrākais genocīds un karš pret Latvijas tautu.” Viņaprāt, valsts cilvēkus neārstē, bet dzen bailēs, stresā un bezcerībā. Saslimušo un mirušo cilvēku skaits patiešām aug, taču ne no Covid-19, un cilvēki sāk aptvert šo skaudro realitāti.

Daudz vairāk cilvēku, salīdzinot ar pirmo kovida ierobežojumu vilni šī gada pavasarī, atbalsta patiesības paušanu internetā. Tauta sāk redzēt, ka mediji melo un sagroza informāciju. Ir runa par to, ko mediji pasniedz, jo realitātē ir pavisam cita aina. “Ja tā pandēmija ir tik liela un cilvēki mirst no Covid-19, tad uzņemšanas nodaļā ārsti pilnā ekipējumā strādātu un tā cilvēkus nemaz nelaistu iekšā bez ekipējuma. Jā, uzņemšanā daudz cilvēku, pensijas vecumā un cilvēki ne ar labiem dzīves apstākļiem. Dakteri, māsiņas, mediķi staigā bez maskām, kam maskas zem zoda, kas uzvilcis ir,” savos novērojumos dalās Inga.

Arvien vairāk cilvēku atzīstās, ka velk sejas masku, lai nesaņemtu sodu un nepiedzīvotu negatīvu attieksmi no apkārtējiem. Diāna atklāj iemeslu, kādēļ lieto masku, kaut netic tās efektivitātei: “Sejas masku nēsāšanu uzskatu par nevajadzīgu, tas noteikti tevi nepasargās. Tik palasot pētījumus, cik ļaunu nodara sejas maskas… Tas vēl samazina imunitāti, bet, ejot sabiedrībā, es pieklājības pēc lieku. Jo cilvēku acu skati jau vien nosoda.”

Cilvēki jūt līdzi veciem cilvēkiem ne tikai tāpēc, ka viņu imunitāte ir vājāka, bet arī tāpēc, ka tieši viņi ir pakļauti vislielākajai dezinformācijas plūsmai no plašsaziņas medijiem un ir viegli ietekmējami. Tāpat riska grupā ir vientuļi cilvēki. “Ko darīt cilvēkiem, kam nav šīs aprūpes? Kas dzīvo vieni bailēs un neizpratnē par notiekošo? Kas pat vairs nevar naudu nopelnīt maizītei, ne visi var no mājām strādāt,” pamatoti jautā Edgars. Atsevišķās situācijās aprūpes namos nav iespējams apciemot savus tuvākos vai veci cilvēki pat paši lūdz, lai pie viņiem nebrauc un nesatiek, baidoties no kovida… Šobrīd vairāk cilvēku nekā iepriekš cieš no depresijas, bailēm, trauksmes un bezcerības, vairāki ir zaudējuši darbu un iztikas avotu. Cilvēki sāk uzdot jautājumus, KĀPĒC tā notiek. “Neatbalstu ne maskas, ne vakcīnu, ne to, ka neļauj strādāt. Pašai arī tagad bizness apstājies. Nedrīkstu vispār strādāt, jo bērnu izklaižu nozare iesaldēta. Un kāpēc neviens nerunā par pašnāvībām, kuras veiktas šī kovida laikā? Vai citām slimībām? Kāpēc?” sašutusi ir Diāna.

Tāpat ir neskaitāmi daudz cilvēku, kuru vispārējā pieredze ierobežojumu dēļ ir bijusi nepatīkama un pat sāpīga. Piemēram, Gundegai šī pieredze nav bijusi pozitīva: “Jā, biju poliklīnikā, lai mani nosūtītu uz testēšanu, esmu vesela (patiešām), kabinetā negāju, bija maska, medmāsiņa uzdeva dažus jautājumus, ilgi nebiju tur, turējos ar distanci, pēc tam mani dzina laukā kā apdraudētāju: “Nu, ejiet taču prom, ātrāk prom, nevarat taču jūs šeit atrasties!” Protams, centos iet prom, bet sajūta tāda, ka es būtu vainīga un bīstama… kauns un bailes… raudāt gribējās…” Un kā jūtas tie cilvēki, kuriem ir jāievēro pašizolācija? Ja tam ir pamatojums, tad tam ir jēga (jo var inficēt citus), taču, ja faktiska pamatojuma nav (pilnīgi vesels cilvēks), tad ilgstoša atrašanās četrās sienās nevar pozitīvi ietekmēt personas iekšējo pasauli un fizisko labsajūtu. Tas ir kā būt cietumā. Taču cilvēks savā būtībā vienmēr tieksies pēc brīvības. Patiesas brīvības, kas nodrošina pilnvērtīgu dzīvi. Lai Dievs mums palīdz!