Tuvojoties Vecgada vakaram 2020. gada 29. decembrī Ministru kabineta un Krīzes vadības padomes kopsēdē tika nolemts, ka no trešdienas, 30. decembra, nākamās četras dienas (līdz 4. janvārim), kā arī 8. un 9. janvārī no plkst. 22 vakarā līdz 5 rītā tiek ieviesta komandantstunda jeb “brīvdienu mājsēde”, kā to nodēvējis Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Šis jaunais ierobežojums, kas citās valstīs, piemēram, Francijā un Grieķijā, jau ir kā ierasta ikdiena, nozīmē, ka katram cilvēkam pēc plkst. 22 ir jāatrodas savā dzīvesvietā, un to atstāt ir atļauts tikai ar pamatojošu iemeslu, piemēram, došanās uz darbu vai no tā. Kā arī tiks pagarināta ārkārtas situācija līdz 7. februārim, kas nozīmē, ka vajadzības gadījumā arī šī “mājsēde” var tikt pagarināta, kā jau visi pārējie līdz šim saglabājušies ierobežojumi.
Pēdējo reizi miera apstākļos Latvijā komandantstunda bijusi ieviesta 1934. gada maijā pēc Kārļa Ulmaņa veiktā apvērsuma.
Nesen ziņu portālos parādījās raksts, ka Albānijā policisti nošāvuši komandantstundas pārkāpēju, un šis notikums izsaucis nemierus, kā rezultātā vēl cilvēki guvuši traumas.
Mums, protams, atliek cerēt, ka Latvijas varas iestādes līdz šādam līmenim nenolaidīsies, bet ir jāsaprot, ka KOMANDANTSTUNDAS IEVIEŠANA TIKAI PAAUGSTINĀS AGRESIVITĀTES UN STRESA LĪMENI CILVĒKOS, kas šobrīd jau tā ir kritiski augsts.
Secinājumi:
Šim būtu jābūt cerību laikam, bet ir noticis tieši pretējais – cilvēki dzīvo paniskās bailēs – kurš no vīrusa, kurš no soda. Galu galā, padomāt liek tas, ka, ja jau vīruss ir tik briesmīgs, kāpēc cilvēkus piespiest pakļauties var tikai ar sodiem? Ja jau vīruss ir tik nāvējošs, kādēļ valdība liek mums justies par to vainīgiem?
Pēdējā laikā ir vērojami arvien stingrāki ierobežojumi, kas pamazām, bet cieši savelkas ap mums kā draudīgs mākonis un nu jau liek domāt nevis, kā ievērot šos ierobežojumus, bet – kas būs nākamais, ko izdomās?
