1828. gadā Sevastopolē mēris nebija, bet karantīna bija. Profilaksei. 1829. gadā mēris joprojām nebija, taču karantīna turpinājās vēl stingrākā apmērā. Ikvienam, kurš vēlējās izbraukt no pilsētas vai iebraukt tajā, bija jāpavada pilnīgā izolācijā 14 līdz 19 dienas.

Ļaudis vairs nekur nebrauca. Piegādes bija traucētas. Cīņai ar epidēmiju tika piešķirti līdzekļi no valsts kases. Rezultātā ierēdņi pret kukuli iepirka pārtiku no saviem piegādātājiem par paaugstinātu cenu, bet pilsētniekiem pāri palika tikai vissliktākais.
Protams, šo svētku turpinājumā bija ieinteresēts ikviens, kuram epidēmija bija izdevīga, pirmkārt, ierēdņi un ārsti.

Visi saslimšanas gadījumi, lai kāda slimība arī būtu, tika izskaidroti ar mēri.

“Karantīnas kantoris visas parastas slimības sauc par mēri”, rakstīja kontr-admirālis Salti, kurš tajā laikā dienēja Sevastopolē. Admirālis Greigs liecināja: “5 mēnešu laikā cilvēki nebija dzirdējuši, ka kāds saslima un nomira dabīgā nāvē, bet ja kāds saslima komandās vai mājās, tas bija pasludināts par slimo ar mēri.”

Visus slimos saveda barakās Pavlovskā, kur viņus turēja tādos apstākļos, ka tie ātri nomira. Pilsētas visnabadzīgākajos rajonos izmantoja dezinfekciju ar hloru. Tātad pilsētniekus vēl arī pamazām indēja.

Turklāt “dezinfektori” saņēma 2,5 rubļus diennaktī – 75 rubļus mēnesī, ja strādāja katru dienu. Karantīnas komisāri – 5 rubļus katrs, galvenais ārsts un karantīnas inspektors – 10 rubļus diennaktī. Parasta kara ārsta atalgojums tajā laikā bija sākot no 171 rubļa gadā.

Lai palielinātu saslimstību, dakteri rīkoja iedzīvotājiem jūras peldes aukstajā ūdenī.

Rezultātā, 1830. gada jūnijā pilsētas nabadzīgāko rajonu iedzīvotāji neizturēja un sacēlās, garnizons iestājās par buntiniekiem. Pūlis saplosīja gabalos gubernatoru, viņa ierēdņus un ārstus. Sacelšanos izdevās ātri apspiest, taču “epidēmija” Sevastopolē dīvainā kārtā uzreiz beidzās.

Citāts no S. N. Sergejeva-Censka grāmatas “Sevastopoles grūtās dienas” (1875-1958), 3 sējums, 7. nodaļa “Mantziņi”